Latvijas Onkologu asociācija un Latvijas Onkoloģu ķīmijterapeitu asociācijas speciālisti stāsta par situāciju onkoloģijas jomā, konkrēti par krūts vēzi - meklējot iespējas, kā veicināt agrīnu krūts vēža diagnostiku un mazināt nepamatotu izmeklējumu veikšanu, aktualizējot tēmu par metastātisku krūts vēzi un attieksmi par dzīvības vērtību Latvijā.

AGRĪNA DIAGNOSTIKA - PACIENTU, ĀRSTU UN VALSTS ATBILDĪBA

Izglītošana jāsāk jau skolās

Kaut arī pēdējā gada laikā sievietes sākušas aktīvāk izmantot valsts apmaksāto krūts vēža skrīningu, joprojām šo iespēju izmanto mazāk nekā puse jeb 43% no visām sievietēm, kuras saņēmušas uzaicinājumu. Lai mudinātu sievietes apzinīgāk izturēties pret savu veselību, veikt regulāras pašpārbaudes un apmeklēt ārstu, diskusijas dalībnieki ierosināja par šiem jautājumiem sākt runāt jau skolā. Izglītojošas nodarbības skolēniem varētu būt viens no veidiem, kā preventīvi uzlabot agrīnu vēža diagnostiku un atgādināt jauniešiem par galvenajiem onkoloģisko saslimšanu riska faktoriem.

Profesors Jānis Eglītis, Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs, RAKUS Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs: "Aptuveni 1100 sievietēm ik gadu tiek diagnosticēts krūts vēzis, no tām – vairāk nekā 100 sievietēm ir IV vēža stadija jau audzēja atklāšanas brīdī, kas liecina par novēlotu griešanos pēc palīdzības pie mediķiem. Taču slimība var atgriezties arī  pēc sākotnēji sekmīgas tās ārstēšanas un te atkal jārunā par aptuveni 100 gadījumiem ik gadu. Tā kā diagnoze - metastātisks krūts vēzis valstī ir aktuāla vairāk nekā 200 pacientēm ik gadu".

Ģimenes ārsti nav uzdevumu augstumos

Onkoloģe un ķīmijterapeite PSKUS Gunta Purkalne atzīst, ka situāciju krūts vēža diagnostikas jomā varētu uzlabot, vairāk izglītojot ģimenes ārstus. Diemžēl šobrīd ģimenes ārsti dažādu iemeslu dēļ laicīgi nepamana simptomus, kas var liecināt onkoloģisku saslimšanu. Reizēm tas var būt aiz nezināšanas, reizēm aiz noslogotības vai vienkārši neiedomāšanās.

"Ja ģimenes ārsts būtu pievērsis pietiekamu uzmanību un savlaicīgi pajautājis vai apskatījis šo pacientu, pacients būtu ātrāk ticis pie pareizās diagnozes," ir pārliecināta Gunta Purkalne. "Mēs rīkojam kursus un visādas apmācības, bet atbalsts un atsaucība nav liela".

Otra galējība ir ārsti, kuri paši nevēlas iedziļināties pacienta stāvoklī un bez pārdomāta pamatojuma nosūta pacientu uz onkoloģiskajiem izmeklējumiem. Rezultātā no visiem pacientiem, kuri nonāk tā saucamajā "Zaļajā koridorī", onkoloģiskas saslimšanas tiek konstatētas tikai 10% gadījumu. Tiek tērēti līdzekļi un noslogoti ārsti, bet tajā pašā laikā, kāds, kuram tiešām vajadzētu pārbaudes, uz tām netiek.

Domājot par topošajiem ģimenes ārstiem, Purkalne ir pārliecināta, ka "viņiem noteikti vajadzētu pavadīt pietiekami daudz laika onkoloģijas nodaļās, lai redzētu, kā nepalaist garām vēzi."

UZ KO CERĒT METASTĀTISKA KRŪTS VĒŽA GADĪJUMĀ?

Mūsdienīgi medikamenti var paildzināt dzīvildzi

Runājot par metastātiska krūts vēža ārstēšanu, nepietiek novirzīt līdzekļus vienīgi agrīnai diagnostikai, ir jādomā arī par to, kā ārstēt tos pacientus, kuriem vēzis tiek atklāts novēloti vai ir atjaunojies vairākus gadus pēc sākotnējās ārstēšanas. Metastāzes ne vienmēr nozīmē vēlu uzstādītu diagnozi," ir pārliecināta onkoloģe – ķīmijterapeite Alinta Hegmane. "Krūts vēzis var atkal atjaunoties un radīt metastāzes arī vairākus gadus pēc sākotnējās ārstēšanas."

Kaut arī metastātisks krūts vēzis nav izārstējams, šobrīd Eiropā ir pieejama virkne medikamentu, kuri efektivitāte pētījumos ir pierādīta un spēj paildzināt dzīvildzi par gadu un ilgāk, kā arī aizkavēt recidīva rašanos.

"Mērķis ir nevis vienkārši nodzīvot ilgāk, bet nodzīvot ilgāk un labāk, saglabājot dzīves kvalitāti," atzina Alinta Hegmane. Dažādiem vēža veidiem ir piemērotas dažādas terapijas. Tā, piemēram, HR+ HER2- krūts vēža gadījumā pēc jaunākajām vadlīnijām tik ieteikts kombinēt hormonterapiju ar perorāli lietojamu mērķterapiju ar ciklīna atkarīgo kināžu 4/6 inhibitoriem. "Mērķterapija nav ķīmijterapija, tā ir specifiskāka un ar mazāku toksicitāti, tāpēc ir ļoti svarīga, jo tiešā veidā korelē ar dzīves kvalitāti," uzsver prof. Hegmane.

Pēdējais glābšanas salmiņš – līdzcilvēku ziedojumi

Organizācijas "ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta uzsver, ka ar katru gadu pieaug onkoloģisko pacientu skaits, kas vēršas pēc palīdzības. 2015.gadā palīdzību lūgumi medikamentu apmaksai bija 198 tūkstošu apmērā, bet šī gada 9 mēnešos jau 1.3 miljonu apmērā. Traģiskākais ir tas, ka 34% gadījumu cilvēkiem, kuri vēršas pie "ziedot.lv" ir nepilngadīgi bērni, par kuriem ir jārūpējas.

Nesen pie ziedot.lv vērsās kāda 39 gadus veca paciente ar metastātisku vēzi, kurai ir 4 bērni, jaunākajam bērniņam ir tikai 3 gadi. Nepieciešamo medikamenta iegādei sievietei gadā nepieciešami 35 tūkstoši, kurus valsts nekompensē, bet ģimenei šādu līdzekļu nav.
"4 bērni, kuri var zaudēt māti versus 35 tūkstošiem, ar kuriem būtu iespējams paildzināt sievietes mūžu par 3 vai varbūt 5 gadiem?" Cik daudz mēs esam gatavi maksāt, lai mamma varētu būt kopā ar bērniem dažus gadus ilgāk?" retorisku jautājumu uzdot Rūta Dimanta. Mums kā sabiedrībai un valstij būtu jādomā ne tikai par ekonomisko izdevīgumu, proti, vai valstij izdevīgāk ir glābt dzīvību vai maksāt apgādības zaudējuma pensiju bez vecāka palikušajiem bērniem, bet arī par to, kādi ir nemateriālie ieguvumi un zaudējumi.

Profesors Jānis Eglītis: "Diemžēl Latvija atrodas to nedaudzo valstu vidū, kurās uz vienu onkoloģisko pacientu atvēlēts vismazāk naudas – vidēji tie ir 50 eiro, turpretī Eiropā viena cilvēka ārstēšanai tiek atvēlēti vidēji 169 eiro."

Nepieciešama pieejama un kvalitatīva paliatīvā aprūpe

RAKUS Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs ir pārliecināts, ka viena no ļoti svarīgām problēmām līdztekus medikamentu kompensācijai ir paliatīvās aprūpes pieejamības nodrošināšana onkoloģijas pacientiem visā Latvijā. Diemžēl šobrīd uz gultas vietu RAKUS Paliatīvās aprūpes nodaļā rindā gaida 100 cilvēki. "Ja pacientam, lai tiktu nodaļā, ir jāgaida mēnesis, par kādu dzīves kvalitāti var būt runa?" tā Sosārs. Daudzos gadījumos mēs nevaram izārstēt slimību, taču mēs varam uzlabot dzīves kvalitāti, sniegt atsāpināšanu un cita veida palīdzību. Atbilstošai paliatīvai aprūpei būtu jābūt pieejamai ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Visam, protams, ir vajadzīga nauda, bet daudz ko var atrisināt arī, sakārtojot sistēmu.