Krīzes centra “Skalbes” vadītāja: Vardarbība ir jānosauc vārdā (INTERVIJA)

Vardarbība ir jānosauc vārdā un par to ir jārunā, uzsver Anda Švinka, krīzes un konsultāciju centra “Skalbes” vadītāja, kura arī aicina vērsties pēc palīdzības gan tos, kuri piedzīvojuši kādu no vardarbības formām, gan tos, kuri apzinās, ka ir vardarbīgi un vēlas to mainīt un dzīvot veselīgākās attiecībās.  

Podkāsta “Redzēt plašāk” epizodē “Vardarbība” Anda Švinka aicina jauniešus būt vērīgiem: “Ja tu esi pamanījis, vai tev ir aizdomas, ka kāds piedzīvo vardarbību, neklusē, bet uzrunā tieši, uzjautā par to, kas notiek. Galvenais ir nepalikt vienaldzīgam!” 

Kā atpazīt vardarbību un kā palīdzēt, ja tā skar mūs pašus vai kādu tuvu cilvēku? 

Pirmais signāls – man kāds dara pāri. Es nejūtos labi, tas ir kaut kas, kas man liek justies nelīdzvērtīgam, un tā ir tā iekšējā sajūta, kuru noteikti vajadzētu ņemt vērā. Tas var būt emocionāli, fiziski, ekonomiski, nedot naudu, izolēt. Vardarbība nav tikai zilumi. Bieži vien tās ir dziļas dvēseliskas rētas, kuras ārēji nemaz neredz.  

Kas ir tas, ka traucē izbeigt vardarbīgas attiecības?  

Kāpēc mēs paliekam vardarbīgās attiecībās? Tur ir vairāki iemesli, un viens no nozīmīgākajiem ir tas, ka mēs katrs vēlamies būt mīlēti un gribam sev tuvu cilvēku. Vardarbības attiecības neizslēdz, ka tur ir mīlestība, simpātijas, arī pieradums. Ir zināms, ka vardarbībai ir savi cikli – ir spriedze, kad notiek vardarbība, tad ir tāds “medusmēneša” periods, kad vardarbības veicējs atvainojas un šķietami viss ir kārtībā. Un tajā periodā cietušais, protams, tic un cer, ka kaut kas minīsies.  

Otrs iemesls – nereti vardarbība tiek normalizēta. Īpaši, ja paši augot esam piedzīvojuši vardarbību, mēs to varētu uzskatīt par normu, jo brīdī, kad notiek vardarbība bērnībā, bērns to pieņem kā “normalitāti”, lai varētu tālāk turpināt dzīvot. Bērni šādā veidā neapzināt padara pasauli sev apkārt vieglāku. Lai vēlāk dzīvē kaut ko šajā mainītu, ir jāatpazīst vardarbība un jāatzīst – tas patiešām notiek ar mani. 

Vai ir maināms tas, ja attiecībās ir sācies vardarbīgs attiecību modelis? Vai ir jāmūk prom jeb tomēr, abām pusēm strādājot pie šī, ir iespējamas izmaiņas? 

Pieredze rāda, ka tas ir iespējams, bet ir jāstrādā abām pusēm. Vai iemācītā uzvedība, paterni mainīsies, garantijas nav, bet pirmais solis, ko var darīt, ir pateikt savas robežas. Jā, bieži vien ir jāmūk prom no attiecībām, bet ir arī veiksmīgi iznākumi.  

Kā var atpazīt savā draugā/draudzenē, ka tiek piedzīvota vardarbība? Kādiem signāliem pievērst uzmanību? 

Protams, visvieglāk būs pamanīt fiziskas vardarbības sekas, piemēram, zilumu, nobrāzumu. Tad vienmēr vajadzētu pajautāt, no kurienes tas ir, galvenais neizlikties, it kā nekas nebūtu noticis.  

Ja tā būs emocionāla vardarbība, to būs grūtāk pamanīt, bet draugs, kas to piedzīvo, varētu kļūt agresīvāks vai tieši otrādi – klusāks, ierāvies sevī. Mēs jau intuitīvi jūtam, ka ar draugu kaut kas nav labi, ka ir savādāk nekā bija. Ja tas jautājums tev iekšēji ir radies: “Varbūt tur kaut kas nav labi!”, tad pajautā savam draugam: “Vai Tev viss ir OK?” Nereti cietušais teiks, ka nokrita vai uzskrēja kaut kam virsū un nerunās par vardarbību, bet tas nekas. Vienreiz, otrreiz, un kādā brīdī, iespējams, cietušais sajutīsies gana droši, ka var uzticēties, un izstāstīs, kas īsti notiek. Galvenais ir neizlikties, ka neredzi. Neesi vienaldzīgs. Uzjautā!  

Kāpēc vardarbībā cietušajiem nereti ir izteikta vainas sajūta par notikušo? 

Jā, nereti vardarbībā cietušajam rodas vainas vai kauna sajūta tādēļ, ka arī viņš ir piedalījies šajā vardarbības aktā – tikai viņš nav varējis pateikt “nē”. Bieži vien upura “nē” neko nemaina, bet sajūta cietušajam ir, ka “es taču varēju to nepieļaut”.  

Kā palīdzēt, ja redzu, ka līdzcilvēks piedzīvo vardarbību?  

Vardarbība ir jāsauc vārdā! Nosaukt lietas īstajos vārdos! “Es esmu pamanījis, ka tev ir zilumi, un man ir sajūta, ka tu piedzīvo vardarbību. Vai tevi kāds sit? Kā es tev varu palīdzēt.” Tad cilvēks saklausa, “pieskaras” realitātei un, iespējams, ir gatavāks kaut ko mainīt esošajā situācijā. Tiešais vārds it kā atver durvis, un cilvēks saprot, ka šeit var par to runāt atklāti, jo viss jau ir nosaukts īstajos vārdos.  

Kā palīdzēt sev, ja esi tas dusmīgais, tas varmāka?  

Pajautā sev – kāpēc es to daru. Un, ja apzinies, ka tev nepatīk tas, ko dari, ja negribi būt tāds, kāds šobrīd esi, tad meklē palīdzību! Saproti, ka šī nav norma un tev ir iespēja saņemt palīdzību. Galvenais – rīkojies! Kā pirmais solis var būt zvans uz vardarbības prevencijas tālruni 22 04 52 25.  

Pilnu interviju ar krīzes un konsultāciju centra “Skalbes” vadītāju Andu Švinku var skatīt podkāstā “Redzēt plašāk” Youtube: https://ej.uz/redzēt_plašāk_vardarbība un Spotify: https://ej.uz/redzēt_plašāk.  

Andu Švinku iztaujāja Edīte Kaņepāja-Vanaga, projekta “Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai” līdzvadītāja: ”Šī ideja par podkāstu jauniešiem tapa, apzinoties, ka tieši viņi ir topošie pieaugušie, kurus mēs vēlētos nākotnē redzēt kā lieliskus vecākus saviem bērniem un kā vērīgus cilvēkus, kas ir kā atbalsta personas saviem līdzcilvēkiem brīžos, kad nepieciešama palīdzība. “Redzēt plašāk” ir par to, kā atpazīt, saprast un rīkoties, lai nenonāktu brīdī, kad šķiet, ka nav izejas.” 

Ja esi cietis no vardarbības – vērsies pēc palīdzības

• 116 123 – valsts apmaksāts diennakts bezmaksas krīžu tālrunis
• 116 006 – bezmaksas atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem
• 116 111 – Bērnu aizsardzības centra uzticības tālrunis  
• 22 04 52 25 – vardarbības prevences tālrunis
• 27 72 22 92 vai 67 22 29 22 – Rīgas diennakts krīzes tālruņi  

Plašāka informācija

• Vēršoties savas pašvaldības sociālajā dienestā
• Krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes”
• Informācija un atbalsts noziegumos cietušajiem www.cietusajiem.lv
• Resursu centrā sievietēm “Marta”
• Centrā “Dardedze”
• www.babybox.lv/mekleju-palidzibu/   

Podkāsts “Redzēt plašāk” radīts, lai veicinātu jauniešu spēju rīkoties grūtībās, atbalstīt vienam otru un pieņemt atbildīgus lēmumus savā dzīvē. Podkāstā tiek runāts par dzīvi – arī tās grūtībām un par to, kā sevī un citos atpazīt krīzes brīžus, kad nepieciešama palīdzība. Piecas podkāstu tēmas ir izvēlētas, apzinot galvenos zināmos iemeslus, kālab “Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai” ir atstāti zīdaiņi.