Ikviens no mums dzīves laikā veselības problēmu dēļ ir lietojis medikamentus. Tādās situācijās rūp tikai tas, lai pēc iespējas ātrāk justu uzlabojumu, un diez vai aizdomājamies, ka ir daudz faktoru, kas ietekmē zāļu uzsūkšanos organismā jeb absorbciju, no kā lielā mēra ir atkarīgs rezultāts. 

Kāpēc man jālieto šīs zāles? Ko tās īsti dara manā organismā? Kāpēc nedrīkstu lietot tad, kad man ir ērti, bet tieši tā, kā noteicis ārsts? Šādi jautājumi patiesi var nodarbināt prātu.

“Plašākas zināšanas par zālēm un konkrēti – to absorbciju un iedarbības mehānismiem organismā var palīdzēt izprast, kāpēc tās ir svarīgi lietot, un vairot aktīvu, atbildīgu iesaisti, ko saucam par līdzestību terapijas laikā,” saka sertificētā “Mēness aptiekas” farmaceite Juta Namsone, uzsverot, ka labs palīgs ir farmaceits, kurš aptiekā sniedz precīzus norādījumus zāļu lietošanā un, ja nepieciešams, var izskaidrot arī tik sarežģītu procesu, kā zāļu absorbcija organismā.

Kas īsti ir absorbcija?

“Medikamentu absorbcija ir process, kura laikā zāļu aktīvā viela no zāļu formas, piemēram, tabletes, kapsulas vai suspensijas, šķērsojot šūnu membrānas, iekļūst kopējā asinsritē. To ietekmē dažādi faktori un īpašības – ir nozīme gan zāļu lietošanas laikam, gan uzturam, gan citu medikamentu lietošanai, gan, protams, veselības stāvoklim, kas var ietekmēt ārstēšanas efektivitāti,” teic sertificētā farmaceite un skaidro plašāk. “Zāļu fizikāli ķīmiskajām īpašībām ir būtiska nozīme to absorbcijā. Piemēram, mazas, taukos šķīstošas zāles var viegli izdalīties caur šūnu membrānām, savukārt lielākām, ūdenī šķīstošām zālēm var būt nepieciešami īpaši transporta mehānismi.”

Kas ietekmē zāļu vielas uzsūkšanos?

“Izpratne par absorbcijas procesu ļauj optimizēt medikamentu izvēli, dozēšanu un lietošanas režīmu, uzlabojot ārstēšanas rezultātus un mazinot arī iespējamās blakusparādības. Piemēram, visbiežāk zāles tiek uzņemtas caur muti (perorāli), un tad tās vēl pirms kopējās asinsrites sasniegšanas daļēji sadalās aknās, zarnu traktā. Savukārt intravenozā ievadīšana ļauj medikamentiem uzsūkties nekavējoties un pilnīgi.

Absorbciju var būtiski ietekmēt zāļu sastāvs, forma, palīgvielas un zāļu izkliedes mehānismi. Tūlītējas iedarbības zāļu formas ātri izšķīst un absorbcija notiek ātri, bet ilgstošas iedarbības zāļu formas izdalās lēnām un uzsūcas ilgākā laika posmā,” skaidro farmaceite un papildina, ka nozīme ir arī pH videi, kur norit zāļu absorbcija, un asins plūsmai, jo lielāka asins plūsma uzlabo zāļu vielu absorbciju un aktīvās vielas nogādāšanu kopējā asinsritē.

“Tā pat jāņem vērā, ka pārtika un citas zāles var mijiedarboties un ietekmēt noteiktu zāļu vielu absorbciju. Dažiem medikamentiem pilnvērtīgai absorbcijai nepieciešams tukšs kuņģis, citiem – pretēji. Turklāt dažas zāles var kavēt vai pastiprināt citu medikamentu absorbciju, traucējot to transporta mehānismus vai mainot vides pH līmeni,” norāda farmaceite.

Zāļu uzņemšanas veids un absorbcija

Foto: Freepik.com/  yanalya

“Veids, kādā uzņemam zāles, ietekmē ne tikai to, cik ātri un efektīvi tās iedarbojas, bet arī iespējamās blakusparādības un terapeitisko efektu. Dažādiem ievades veidiem ir priekšrocības, bet arī trūkumi, tāpēc pirms medikamenta veida izvēles ārsts apsvērs efektīvāko veidu.” 

Caur muti uzņemtu zāļu priekšrocība ir tā, ka tas ir ērts un ilgstošai zāļu lietošanai piemērots veids, savukārt trūkums – daļa aktīvās vielas sadalās aknās, gremošanas un vielmaiņas dēļ var aizkavēties zāļu iedarbības sākums.

Vēnā ievadītām zālēm ir ātra iedarbība un konstanta zāļu koncentrācija asinīs un audos. Tomēr neskatoties tūlītēju iedarbību, no šāda veida zāļu ievades var rasties elektrolītu (nātrija, kālija, hlora u.c.) zudums, organismā var uzkrāties par daudz šķidruma, kā arī katetra vietā pastāv infekcijas attīstības risks.

Muskulī vai zem ādas ievadītas zāles uzsūcas pakāpeniski, turklāt muskulī ievadītas uzsūcas ātrāk nekā zem ādas. Par trūkumu var uzstatīt to, ka šis ir sāpīgs ievades veids.

Taisnajā zarnā ievadāmu zāļu formu var izmantot tad, ja uzņemšana, piemēram, caur muti nav iespējama (grūtības norīt, vemšana). Te gan jāraugās, vai zālēm ir pieejams piemērots supozitorija (“svecītes”) izmērs. Viens iespējamais trūkums – nereti šāds zāļu uzņemšanas veids cilvēkam rada psiholoģisku diskomfortu. 

Plāksteru un lokāli lietojamu līdzekļu (uz ādas) priekšrocība ir tā, ka tie nodrošina pastāvīgu zāļu devu, bet trūkums – tie var radīt ādas kairinājumu, alerģisku reakciju.

No vaiga gļotādas vai zem mēles zāles īsā laikā uzsūcas organismā un sāk iedarbību. Jāņem vērā, ka šai laikā jāizvairās no pārtikas un dzērienu uzņemšanas, kā arī smēķēšanas. 

Inhalāciju priekšrocība – medikaments tiek nogādāts tieši plaušās, nodrošinot ātru uzsūkšanos asinsritē. Trūkums – pastāv mutes un rīkles infekciju risks, kā arī, atsevišķos gadījumos, šādi lietojami medikamenti rada tahikardijas risku.

Caur degunu medikamentu ir viegli ievadīt, tam ir ātra iedarbība un laba panesamība. Tiesa, šo zāļu apjoms ir ierobežots, un caur degunu slikta absorbcija ir ūdenī šķīstošām jeb hidrofilām zālēm. 

Kas ir zāļu biopieejamība?

Farmaceite skaidro: “Biopieejamība nozīmē to, cik liels daudzums zāļu vielas uzsūcas asinsritē un nonāk līdz mērķa lokācijai.”

Lūk, biopieejamības efektivitāte!

• 100% biopieejamība ir, ievadot zāles artērijā (piemēram, rentgenkontrastvielu); ievadot tās tieši smadzeņu cietajā apvalkā (intradurāli) vai ārpus smadzeņu cietā apvalka (ekstradurali);
• zemāka, bet efektīva biopieejamība ir, ievadot zāles muskulī, ieelpojot jeb inhalējot, liekot zem mēles, ievadot “svecīti”, aplicējot uz ādas;
• lēnāka biopieejamība ir zālēm, kas uzņemtas caur muti jeb perorāli.

“Pastāv uzskats, ka iekšķīgi lietojamo zāļu biopieejamība ir aptuveni 50%. Iemesls – nepilnīga absorbcija kuņģa un zarnu traktā, lai arī no sākotnējās devas uzsūcas 70%, turpmākais metabolisms ir 20% pirms kopējās asinsrites. Caur muti lietojamo zāļu vielas absorbcijas ātrums ir atkarīgs no zāļu formas. Ātra absorbcija ir zālēm šķidrā veidā, savukārt aizkavēta, lietojot zarnās šķīstošas tabletes, jo, uzsākot absorbciju, tām jānonāk kuņģī, jāsairst, jāsadalās un tikai tad atbrīvojas aktīvā vielas. Tabletes ar šķīstošo apvalku pēc to ieņemšanas nesairušas pārvietojas no kuņģa uz zarnu traktu, kur zāļu aktīvā viela izšķīst. No iekšķīgai lietošanai gatavotām emulsijām un želatīna kapsulām aktīvā viela absorbējas ātrāk nekā no tabletēm. Secinājums: apejot kuņģa un zarnu traktu, visātrāk tiek absorbēts šķīdums, injekcijas un zem mēles lietojamas zāles.

Jāņem vērā, ka biopieejamību var ietekmēt ģenētika, slimības, aknu un nieru darbība, kuņģa un zarnu trakta iekaisums, un, protams, fizioloģiskās īpašības – dzimums un vecums, jo, piemēram, cilvēkiem gados pavājinās asinsrite aknās, līdz ar to mazinās spēja sadalīt medikamentus. Nozīme ir arī vides faktoriem – temperatūrai, mitrumam un citiem medikamenta uzglabāšanas apstākļi, kas var ietekmēt zāļu stabilitāti un pēc tam – to biopieejamību,” norāda farmaceite un vēlreiz uzsver, ka ārsta izvēle pareizai, konkrētam pacientam atbilstošai zāļu formai un devai būtiski ietekmē medikamenta efektivitāti, savukārt papildinošus jautājumus par zāļu lietošanu var uzdot farmaceitam.