Kas ir dzemdes mioma? Vai, kad un kā to ārstēt
Uz pacientus interesējošiem jautājumiem par dzemdes miomu atbild "ĀRSTU PRAKSE HARMONIJA" operējošā ginekoloģe Kristīne Strazdiņa.
Dzemdes miomas jeb leiomiomas, jeb miomas mezgli ir visbiežāk sastopamie mazā iegurņa labdabīgie veidojumi sievietēm reproduktīvā vecumā. Tās aug no dzemdes gludās muskulatūras šūnām un var veidoties dažādās dzemdes sieniņu vietās un deformēt to gan uz ārpusi, gan uz dzemdes dobuma pusi. Mioma ir labdabīgs veidojums, un tai nav riska pārveidoties ļaundabīgā. Dažkārt gan ir grūti diferencēt labdabīgu dzemdes miomu no reti sastopama ļaundabīga veidojuma dzemdē, ko sauc par sarkomu.
Aptuveni 80% sieviešu dzīves laikā attīstās mioma, bet ne visām tā rada traucējošus un nopietnus simptomus. Savukārt ar dzemdes miomu saistītām problēmām, kā smaga menstruālā asiņošana, sāpes vai spiediena sajūta mazajā iegurnī, kā arī neauglības problēmām, ir pieejamas plašas ārstēšanas iespējas.
Dzemdes miomu veidošanās iemesli ir neskaidri, bet to augšanu noteikti ietekmē sievišķie hormoni – estrogēns un progesterons. Zinātniekiem ir izdevies noskaidrot arī dažus citus iespējamos faktoru, kas varētu ietekmēt katras sievietes individuālo risku – tie ir vecums, kad sākas menstruācijas jeb menarhe, specifiski gēni, dzīvesveids un grūtniecību skaits. Tomēr jāņem vērā, ka arī sievietei bez neviena no šiem riska faktoriem var attīstīties dzemdes mioma.
Biežāk sastopamās sūdzības un simptomi, kad jāaizdomājas par iespējamu dzemdes miomu, ir smaga menstruālā asiņošana vai neregulāras apjomīgas asiņošanas, spiediena sajūta vai sāpes mazajā iegurnī, urinācijas vai vēdera izejas traucējumi, kā arī neauglības problēmas. Simptomu smagums atkarīgs no dzemdes miomas lieluma, atrašanās vietas dzemdes sienā un mezglu daudzuma, jo tie var būt arī vairāki. Simptomi parasti mazinās vai izzūd, kad iestājas menopauze.
Dzemdes miomas diagnostika sākas ar ginekoloģisko izmeklēšanu. Ārstam par dzemdes miomu var rasties aizdomas, ja pie ginekoloģiskās izmeklēšanas dzemde ir palielināta vai neregulāras formas, tādēļ noteikti izjautās par simptomiem. Diagnozi apstiprina ar ultrasonogrāfijas izmeklējumu. Mioma var būt arī nejauša atradne ultrasonogrāfiska izmeklējuma laikā, kas veikts kāda cita iemesla dēļ. Visbiežāk tie ir gadījumi, kad miomas mezgli ir mazi un nekādi neietekmē sievietes dzīves kvalitāti. Dažkārt, ja diagnoze ir neskaidra vai ultrasonogrāfiskā izmeklēšana apgrūtināta, veic arī magnētisko rezonansi mazā iegurņa orgāniem.
Ir pieejamas dažādas miomas ārstēšanas metodes, bet ne vienmēr ir vajadzīga ārstēšana. Ja mioma nav liela un nerada nekādus simptomus, kā arī nekādi neietekmē sievietes dzīves kvalitāti, specifiska ārstēšana nav nepieciešama. Tā var tikt novērota, regulāri apmeklējot savu ārstējošo ārstu un veicot nepieciešamos izmeklējumus. Ja simptomi tomēr ir, piemērotāko ārstēšanas metodi katrai sievietei ieteiks ārsts, ņemot vērā gan sievietes vecumu, gan simptomu smagumu un esošas vai neesošas blakus saslimšanas, grūtniecības plānošanas vēlmes un daudzus citus faktorus.
Ārstēšana var būt gan medikamentoza, gan ķirurģiska, kā arī citas nemedikamentozas metodes, kā, piemēram, dzemdes asinsvadu embolizācija.
Medikamentozu ārstēšanu visbiežāk izmanto smagu menstruālo asiņošanu novēršanai, kā arī sāpju mazināšanai un anēmijas korekcijai. Dažkārt medikamentozu terapiju lieto pirms plānotas ķirurģiskas ārstēšanas.
Medikamentozai ārstēšanai lieto gan hormonālus, gan nehormonālus medikamentus. No nehormonālās terapijas visbiežāk izmanto dzelzs preparātus anēmijas korekcijai un nesteroīdos pretsāpju, pretiekaisuma līdzekļus sāpju mazināšanai. Dažkārt menstruālās asiņošanas ātrākai samazināšanai izmanto arī antifibrinolītiskos līdzekļus, piemēram, traneksānskābi.
Hormonāla terapija arī katrai sievietei tiek piemeklēta individuāli, ņemot vērā simptomu smagumu, sievietes vecumu un miomas lielumu un lokalizāciju. Tā var būt hormonālā kontracepcija tablešu vai citā formā, hormonālā intrauterīnā ierīce vai hormonālie medikamenti, kas nomāc estrogēnu un progesterona sekrēciju olnīcās (izraisa mākslīgu menopauzi), kā arī citi specifiski miomu ārstēšanai izstrādāti hormonāli preparāti.
Arī ķirurģiskai dzemdes miomu ārstēšanai var būt dažādas metodes. Kā viena no tām ir konservatīva miomektomija jeb miomas mezgla izlobīšana, kas saglabā iespēju nākotnē plānot grūtniecību. Tomēr arī pēc miomas mezglu izlobīšanas pastāv risks, ka tie var veidoties no jauna. Aptuveni 10–25% gadījumu nepieciešama atkārtota ķirurģiska iejaukšanās miomas recidīvu dēļ. Ir vairāki veidi, kā veikt ķirurģisku miomas mezglu izlobīšanu. Kuru no tiem izmantot, atkarīgs no miomas atrašanās vietas dzemdes sieniņā, kā arī no tās lieluma un mezglu skaita. Ķirurģiskās pieejas var būt abdomināla miomektomija, laparoskopiska miomektomija vai histeroskopiska miomas mezgla izgriešana. Histeroskopisko pieeju lieto tad, ja miomas mezgls daļēji vai pilnībā atrodas dzemdes dobumā.
Savukārt dzemdes artērijas embolizācija ir ārstēšanas metode, ar kuras palīdzību tiek pārtraukta asins apgāde miomas mezglam, tādējādi panākot mezgla samazināšanos un mazinot vai pilnībā atrisinot radītos simptomus. Arī šai metodei ir savi kritēriji, lai to varētu lietot, tādēļ ne visām sievietēm tā ir piemērota.
Ja ārstēšana nav iespējama ar nevienu no konservatīvām metodēm, iespējama arī histerektomija jeb dzemdes izoperēšana.
Dzemdes mioma – tā ir viena diagnoze, bet atšķirīgs katras sievietes stāsts. Katrai situācijai var atrast kādu risinājumu. Ārsts speciālists informēs un izskaidros piemērotākās ārstēšanas metodes, bet lēmums, kuru no tām izmantot, jāpieņem pašai sievietei.
Ginekoloģe Kristīne Strazdiņa savas pacientes gaidīs ārstu praksē "Harmonija" Rīgā, Lāčplēša ielā 27, K-2 (5. stāvā).
Ārstu prakse "Harmonija"
Tālrunis +371 67202074
Facebook.com/siaharmonija
siaharmonija.lv
