Šā gada Latvijas pākšaugu raža jau ienākusies. Tātad – ir īstais laiks tos iekļaut ikdienas vai vismaz iknedēļas ēdienkartē, jo pākšaugi ir patiešām vērtīgi. Starp citu, pākšaugu grupai pieder ne tikai mums tik zināmās pupas un zirņi, bet arī, piemēram, lēcas un zemesrieksti. "Vai zināt, kas ir struļčs?" vaicā "Mēness aptiekas" eksperte Veselības centru apvienības uztura speciāliste Anita Baumane.

Kāpēc lietot?

"Uzturā ieteicams iekļaut dažādus pākšaugus: zirņus (turku zirņus, pelēkos zirņus), pupas (raibās, baltās, sarkanās, Mung jeb Ķīnas pupas) un lēcas (brūnās, zaļās, sarkanās, dzeltenās), jo pākšaugi ir lielisks B grupas vitamīnu, antioksidantu un minerālvielu avots. Pākšaugi satur divu veidu šķiedrvielas – nešķīstošās, kas samazina kolorektālā jeb resnās zarnas vēža attīstību, un šķīstošās šķiedrvielas, kas organismā ir ļoti svarīgas, lai kontrolētu holesterīna līmeni asinīs. Pētījums liecina, ka, uzņemot dienā piecus līdz 10 gramus šķīstošās šķiedrvielas, zemā blīvuma holesterīns (ZBL) jeb sliktais holesterīna līmenis samazinās aptuveni par pieciem procentiem, piemēram, apēdot pusi tases jeb 75 gramus vārītu sarkano pupu, tiek uzņemti trīs grami šķīstošo šķiedrvielu," skaidro uztura un sporta speciāliste.

Pākšaugu "banka"

Pākšaugi satur ogļhidrātus vairāk nekā rieksti un sēklas, bet olbaltumvielas – aptuveni līdzīgi. Pustase vārītu pupiņu satur no 115 līdz 125 kalorijām un no septiņiem līdz deviņiem gramiem olbaltumvielu. Turklāt pākšaugi satur maz tauku – vienu līdz divus procentus. Izņēmums ir sojas pupas – 100 grami produkta satur 19,6 gramus nepiesātināto tauku. Tas ir arī vienīgais augu valsts produkts, kura sastāvā ir visas astoņas neaizvietojamās aminoskābes. "Sojas pupas bagātas arī B grupas vitamīniem, minerālvielām un fitoestrogēniem. Soja ir spēcīgs alergēns, tāpēc tās lietošana jāsāk piesardzīgi. Sojas produkti ir, piemēram, tofu, sojas dzēriens, diedzētas sojas pupiņas. Uzturā ieteicams iekļaut soju, kas nav ģenētiski modificēta," papildina farmaceite.  

Tiesa, ne visi pākšaugi satur visas nepieciešamās aminoskābes. Pākšaugos ir nedaudz metionīna, kas lielākā daudzumā atrodams graudos. Lai iegūtu labu aminoskābju līdzsvaru, kas īpaši nepieciešams bērniem augšanas procesā, un lai organisms atjaunotos pēc fiziskām aktivitātēm, pākšaugus vajadzētu kombinēt ar graudaugiem. Pākšaugi sader ar griķiem, grūbām, pilngraudu rīsiem. Par 50% mazāka ietekme uz glikēmiju ir tad, ja pilngraudu rīsus sautē kopā ar melnajām vai sarkanajām pupiņām.

Veģetāriešiem

Pākšaugi ir nozīmīgi ikdienas veģetārajā uzturā, jo ir labs olbaltumvielu avots, alternatīva gaļai. Tomēr tie satur arī fitīnskābi, kas traucē minerālvielām pilnvērtīgi uzsūkties. Lai veicinātu dzelzs uzsūkšanos no pupām, ieteicams tās diedzēt vai pirms pagatavošanas izmērcēt. Pākšu pupiņas un zaļos zirnīšus nevar uzskatīt par olbaltumvielu avotu, jo 100 gramos produkta ir vidēji pieci grami olbaltumvielu.

Cukura diabēta pacientiem

Pākšaugiem ir zems glikēmiskais indekss, kas nodrošina lēnu un nepārtrauktu glikozes piegādi. Tos rekomendē uzņemt ikdienas uzturā cukura diabēta pacientiem, kā arī tiem, kam ir diagnosticēta celiakija, jo pākšaugi nesatur glutēnu.

Podagras pacientiem

Nereti viņiem iesaka atturēties no pākšaugiem lielā purīna daudzuma dēļ, tomēr nav pietiekamu pierādījumu, ka pākšaugu lietošana uzturā var veicināt podagras attīstību vai radīt paasinājuma risku. Lēcas, zirņus un pupas drīkst lietot droši, bet – ievērojot mērenību: vienu porciju (75 gramus) vārītu pākšaugu. Tāpat mērenība pākšaugu lietošanā būtu jāievēro cilvēkiem ar kairināto zarnu sindromu, lai mazinātu sāpju sajūtu un neprovocētu zarnu ātrāku peristaltiku.

Kā ēst pākšaugus?

Uztura speciāliste atzīst, ka viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc pākšaugus neiekļauj ikdienas uzturā, ir gāzu veidošanās zarnās jeb meteorisms. Lielākā daļa pākšaugu to patiešām veicina. "Pākšaugu mērcēšana un ilgāka vārīšana, kā arī to kombinēšana ar tādiem garšaugiem kā ķimenes, fenheļa sēklas vai majorāns samazina gāzu veidošanos un diskomforta sajūtu gremošanas traktā. Pākšaugus jāsāk uzņemt nelielā daudzumā, lai zarnās nonāk mazāk nesagremojamo ogļhidrātu. Pākšaugu sagremošanu atvieglos pienskābi saturoši produkti, piemēram, raudzēts piens – kefīrs vai rūgušpiens," stāsta uztura speciāliste.

Lielveikalos ir pieejami lietošanai gatavi, vakuumā iesaiņoti, izvārīti pākšaugi un to maisījumi, arī konservētas pupiņas. Tiesa, tās satur sāli, tāpēc pirms lietošanas būtu jānoskalo – tā sāls daudzumu var samazināt līdz pat 40%.

"Dažādu valstu uzturvielu rekomendācijās var atrast, ka būtu jāuzņem 75 grami pākšaugu (vārīti), savukārt ja pākšaugus patērē kā gaļas alternatīvu, porcijas ieteicamais lielums vārītā veidā būtu 150 grami katru dienu. Arī Latvijas Veselības ministrijas izstrādātajos veselīga uztura ieteikumos veģetāriešiem un grūtniecēm ieteikts uzņemt 150 gramus vārītu pākšaugu. Senioriem un pieaugušajiem rekomendē ēdienkartē regulāri iekļaut olbaltumvielas saturošus produktus, tostarp pākšaugus. Savukārt Amerikas Kardioloģijas asociācija katru dienu iesaka apēst pustasi vārītu pākšaugu," stāsta uztura speciāliste.

Adžuku jeb sarkanās pupas

Autors: sarkanas_pupas

Atšķirībā no citiem pākšaugiem sarkanās pupas satur antioksidantus (izoflavonoīdus) – 0,59 mg/100 g. Pierādīts, ka izoflavonoīdi samazina krūts vēža attīstību pēc menopauzes iestāšanās. Šīs pupiņas ir mazas, tāpēc ātri izvārās. Vislabāk garšos novārītas un saceptas ar timiānu, sīpolu un ķiploku. Pupiņas var pievienot jau gatavai zupai.

Mung pupas jeb zaļās Ķīnas pupas

Autors: mung pupinas

Tāpat kā adžuku pupas, Mung pupas ir mazas, tāpēc ātri izvārās un zupā pievienojamas jau tad, kad zupa ir gatava. Pētījumos pierādīts, ka Mung pupiņas novērš hiperglikēmiju, hiperlipidēmiju un hipertensiju.

Baltās pupas

Autors: baltas_pupas

Baltajām pupām ir neliels izoflavonoīdu daudzums – 0,27 miligrami 100 gramos, taču tās satur pietiekami daudz kalcija – 106 miligramus 100 gramos. Arī cūku pupās kalcija daudzums ir pietiekams – 197 miligrami 100 gramos. Baltās pupas labi iederas zupās, salātos vai sautējumos.

Turku jeb aunu zirņi

Autors: turku jeb auna zirni

Tie satur B grupas vitamīnus, īpaši B6 – 41%, B1 – 40%, pantotēnskābi – 32%, riboflavīnu – 16%, niacīnu – 10%. No turku zirņiem gatavo Tuvo Austrumu virtuvei raksturīgo pastu – humosu, ko ziež uz maizītes un ēd ar sieru, papildinot ar svaigiem dārzeņiem. Lielveikalos piedāvā turku zirņu miltus. Ar tiem var daļēji vai pilnībā aizstāt kviešu miltus, jo to garša ir neitrāla, bet tekstūra – maiga. Miltos var malt arī pelēkos zirņus, kā darījusi senči. Par to liecina latgaliešu ēdiens struļčs – klimpas vai stingra zirņu miltu putra, ko siltu vai atdzesētu ēda talkās un citos pasākumos.

Gaišās pupiņas ar melno actiņu  

Autors: gaishas_pupinas_ar_melno_actinu

Šīs pupas satur ievērojami daudz folijskābes – 633 μg/100 gramos. Pietiekams tās daudzums uzturā ir nepieciešams grūtniecības laikā, jo folijskābe vajadzīga mātes eritropoēzei, DNS sintēzei, augļa, placentas augšanai, augļa muguras smadzeņu attīstībai grūtniecības pirmajā mēnesī, lai novērstu nervu caurules defektus zīdaiņiem. 

Lēcas

Viens no senāk kultivētajiem pākšaugiem, kura izcelsme ir Vidusāzija un Turcija. Lēcās ir mazāk šķiedrvielu (10,2 grami/100 gramos), kas atvieglo gremošanu. Labi der tiem, kuri cieš no meteorisma un iekaisīgām zarnu slimībām. Lēcās ir vairāk B grupas vitamīnu nekā  pupiņās un zirņos.