Kāpēc bērns melo? Skaidro psiholoģe
Bērnu melošana ir viens no jautājumiem, kas ļoti satrauc vecākus. Nereti rodas sajūta, ka ar šo problēmu ir grūti vai pat neiespējami cīnīties. Kas jāzina par bērnu melošanu un kā veicināt patiesības teikšanu, skaidro psiholoģe, "Rimi Bērniem" emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte.
Bērns melo vai fantazē?
Divu līdz četru gadu vecumā bērns parasti nemelo, bet gan fantazē. Un savas fantāzijas uzskata par tikpat īstām kā realitāti. Piemēram, atnes no dārziņa mantu un apgalvo, ka audzinātāja atļāva to paņemt. Patiesībā viņš šo mantu tik ļoti vēlējās, ka patiešām noticēja savai iedomai, ka audzinātāja atļautu, ja viņš paprasītu. Šāda situācija noteikti jāpārrunā bērnam saprotamā valodā, taču bez bāršanas un sodīšanas.
Vecums no 6 līdz 7 gadiem ir nozīmīgs, jo bērns sāk saprast, kas ir meli. Viņš spēj saprast atšķirības un pieņemt lēmumus. No aptuveni 8 gadu vecuma bērns sāk justies patstāvīgs, uzskata, ka viņam jau ir sava dzīve un ne viss vienmēr vecākiem ir jāstāsta. Var iemācīties melot tā, ka vecāki to ne vienmēr pamana. Eksperte iesaka: "Mācieties uzticēties un nedusmoties, kad bērns atzīstas nedarbos. Sākot no apmēram 10 gadu vecuma, mums, pieaugušajiem, vairs nevajadzētu būt iecietīgiem, ja dēls vai meita melo. Ja esam bērnu pieķēruši melos, pirms jebkādas sodīšanas mums vajadzētu saprast, kāpēc viņš to dara, un tad lemt par turpmākām darbībām, jo bērnam ir jāiemācās uzņemties atbildību."
Izprotiet iemeslus, kādēļ bērns melo
Bērnu melošanas biežums ir tieši proporcionāls viņu vecāku izpratnei par godīgumu. Var gadīties, ka melo arī godīgu vecāku atvases. Taču vairāk melos tie, kuru vecākiem ir grūtības būt patiesiem. Ja gribam bērnus iemācīt būt godīgiem, mums jābūt gataviem uzklausīt arī sāpīgas patiesības. Reizēm, redzot pieaugušo sarūgtinājumu, vilšanos, bēdas un pat asaras, bērns izvēlas mānīties, lai tikai viņam nav jāpiedzīvo vecāku negatīvās emocijas. Reizēm bērns melo, lai izceltu sevi labvēlīgākā gaismā un celtu savu pašapziņu. Ja pieaugušajiem rodas aizdomas par šādu melu iemeslu, galveno uzmanību vajadzētu pievērst tām negatīvajām emocijām, kas šos melus ierosina. Piemēram: "Es dzirdēju, kā tu stāstīji draugiem, cik stiprs un varens tu esi. Vai tu raizējies, ka varētu viņiem nepatikt?" Psiholoģe stāsta: "Ja bērnus soda par nepatiesības teikšanu, tad viņi melo, lai sevi aizsargātu. Viņi melo, jo baidās. Viņi runā nepatiesību, lai izvairītos no nepatikšanām." Tas nozīmē, ka gadījumos, kad bērns melo, vecāku nostājai jābūt stingrai, bet tajā pašā laikā mierīgai un nosvērtai. Vecāks var sacīt, ka ikvienam ir svarīgi uzņemties atbildību par nodarīto un ka daudz vieglāk situāciju ir risināt, ja tiek teikta patiesība. Un jebkādām sekām jābūt izsvērtām, nevis īstenotām emociju iespaidā. Bērniem ir jājūt, ka vecāki ir taisnīgi un atbalstoši problēmas risināšanā.
Veiciniet patiesības teikšanu
Paslavējiet savu bērnu gadījumos, kad viņš būtu varējis taisnību noklusēt: "Paldies, ka atklāti pateici, ka esi sasitis telefonam ekrānu. Man ir ļoti svarīgi, lai tu runātu patiesību un man uzticētos. Arī tad, ja tu apzinies, ka tev draud nepatikšanas. Malacis!" Stāstiet bērniem, cik jums pašiem reizēm ir bijis grūti teikt patiesību. Lielākos bērnos var veidot apziņu, ka no kļūdām mācās, tāpēc par tām ir jārunā un no tām nav jābaidās. Ja bērns melo par sīkumiem, piemēram, ar ievārījumu nosmērētu galdu, vecākiem nekādas pārrunas rīkot nevajadzētu. Derēs draudzīgi pateikt: "Labi. Šajā reizē nav būtiski, kas tieši notika, bet galdam jābūt tīram. Noslauki to, lūdzu!" Ja bērns nodarītajā vaino kādu citu, tad pieaugušais var teikt, ka saprot, kādēļ atvase vēlas, lai to būtu izdarījis kāds cits, jo nav patīkami, ka tā ir noticis. Vairieties bērnu saukt par meli, nevajadzētu viņu ierindot tādā vai citādā negatīvā kategorijā. Arī izteicieni: "Tu melo tāpat kā tavs tēvs" vai "Visas sievietes jūsu dzimtā ir meles" neļauj bērnu uztvert kā personību, bet kā cita cilvēka kopiju. Tajā pašā laikā pieaugušajiem vajadzētu paskaidrot, ko nozīmē jēdziens "baltie meli". Gados vecāki bērni saprot, ka reizēm tie vajadzīgi, lai saudzētu citu cilvēku jūtas. Visbeidzot, ja paši būsiet godīgi pret bērniem, arī viņi, visticamāk, tādi būs pret jums, saviem vecākiem!
