Kādas ir biežākās vecāku kļūdas, runājot ar bērniem par drošību internetā?
Sācies skolēnu brīvlaiks, kad lielākā daļa bērnu vairāk laika pavadīs savā vaļā, tostarp spēlējot video spēles, sērfojot sociālajos tīklos, čatojot internetā. Lai gan sarunas par drošību internetā ir būtiskas un katram vecākam ir jāizstāsta saviem bērniem pamatprincipi, kas jāievēro, bieži vien tās jau “saknē” ir neveiksmīgas. Tāpēc IKT pakalpojumu sniedzējs “Bite” un “drossinternets.lv” ir apkopojuši izplatītākās kļūdas, kuras vecāki pieļauj, runājot ar bērniem par drošību internetā, vienlaikus sniedzot praktiskus padomus, kā no tām izvairīties.
Kā norāda Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska, sākoties vasarai, vecākiem ir atkārtoti jāpārrunā ar saviem bērniem vairāki ar drošību internetā saistīti jautājumi, piemēram, par sarakstēm ar nepazīstamiem cilvēkiem, kibermobingu u. tml. Tiesa, šīm sarunām, lai tās būtu veiksmīgas, ir jāsagatavojas un jāņem vērā vairāki būtiski aspekti. Kādas kļūdas vecāki visbiežāk pieļauj, runājot par drošību internetā?
Sarunas tēmu nepārzināšana
Sarunāties par tēmu, kuru nepārzināt, ir teju neiespējami, turklāt arī bērns sajutīs, ka vecākam nevar uzticēties, jo viņš nesaprot, par ko ir runa. Tieši šī iemesla dēļ vecākiem ir svarīgi izglītoties, piemēram, par to, ko bērni, jaunieši dara un kāpēc viņiem patīk tādi sociālie tīkli kā “TikTok”, “Snapchat”, “Instagram”, kuras video spēles šobrīd ir vispopulārākās u.tml. Tāpat svarīgi zināt, kādi riski šajās vietnēs un aplikācijās var uzglūnēt atvasēm. Jo vairāk vecāki būs informēti, jo vieglāk pašiem būs runāt ar bērniem par šīm tēmām. Arī tad, ja būs problēmas, bērni nebaidīsies vērsties pie vecākiem, jo zinās, ka viņus sapratīs.
Eksperte norāda, ka vecāki ar visu informāciju un padomiem var iepazīties vietnes drossinternets.lv sadaļā “Materiāli”. Turpretim “Bite” veidotajā vietnē https://www.bite.lv/lv/kibermobings ir pieejama informācija par emocionālo pazemošanu internetā jeb kibermobingu.
Izvairīšanās no neērtiem sarunu tematiem
Diemžēl šī ir daudzu vecāku taktika, izvairoties pārrunāt ar bērniem jautājumus, kas pēc būtības ir neērti un sensitīvi. Eksperti norāda, ka, pirmkārt, savstarpējām sarunām ģimenē ir jābūt ikdienas tradīcijai. Mēs visi esam aizņemti, noguruši, taču ikvienai ģimenei ir jāatrod brīdis, lai katru dienu aprunātos – tas var būt, piemēram, vakariņu laikā, kad visi ir pie viena galda vai braucot mašīnā. Regulāra interese par bērna dzīvi ļaus uzzināt, kāda ir viņa ikdiena, par ko viņš interesējas un kādu saturu meklē vai izmanto internetā u.tml.
Savukārt, lai nonāktu pie sarunas par neērtu tematu, svarīgi, ka tā tiek ievirzīta pakāpeniski. Vecāki var sākt ar vienkāršiem jautājumiem par to, kas bērnam, jaunietim interesē internetā, vaicājot par mīļākajiem sociālajiem tīkliem un lietotnēm, šobrīd populārāko mūziku, stilīgākajām spēlēm utt. Bērnam kļūstot atvērtākam, ir īstais brīdis uzdot arī kādu nopietnāku jautājumu, piemēram, “Vai esi domājis, ka internetā publicēto nekad nevarēsi izdzēst?”, “Vai tu esi novērojis sliktas lietas internetā, kā tu no tām izvairies?”, papildus tiem iestartējot ar skaidrojošu informāciju, piemēram, par to, kas ir pavedināšana internetā un kā to atpazīt, atgādinot, ka diemžēl internetā ne visas draudzības ir īstas un nereti aiz viltus profiliem var slēpties bīstami draugi, kuri sākotnēji ar glaimiem, komplimentiem, draudzīgu interesi iemanto uzticību, bet vēlāk var to izmantot ļaunprātīgiem mērķiem. Tāpat šādās uzticības sarunās ar savām atvasēm ir jāpārrunā, kā izpaužas kibermobings, kādas metodes internetā izmanto krāpnieki u.tml.
Bērna vainošana, kad ir nepatikšanas
Bērna vainošana notikušajā ir visizplatītākā vecāku reakcija, uzzinot, ka viņš internetā ir “iekūlies” nepatikšanās. Piemēram, ja bērns kļuvis par seksuālas pavedināšanas upuri, vecāku pirmā reakcija mēdz būt - “Pats vainīgs, tu to izprovocēji!”. Ja bērns kļuvis par krāpniecības upuri, vecāki viņu vainos par vieglprātību, neuzmanību, uzticēšanos svešiniekiem internetā u.tml.
Tomēr, šādās situācijās vecākiem, pirmkārt, vajadzētu rūpīgi uzklausīt bērnu, precīzi saprotot, kas ir noticis, kāda un par ko ir bijusi sarakste, kurā interneta vietnē tā notikusi, vai sarakste notikusi ar pieaugušo vai jaunieti u.tml. Tāpat būtiski pateikties, paslavēt bērnu par to, ka viņš ir atnācis un izstāstījis par notikušo, jo šajā gadījumā bērns ir spēris lielu un drosmīgu soli, lai lūgtu palīdzību.
Vecākiem arī nevajadzētu pašiem kļūt par “policistiem” un sākt izmeklēt, risināt situāciju. Piemēram, ja ir skaidrs, ka pieaugušais internetā ir pavedinājis bērnu, noteikti jālūdz profesionāļu palīdzība, ziņojot par notikušo vietnē drossinternets.lv, vēršoties Valsts policijā vai prasot padomu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai. Labs palīgs, kā atpazīt bērnu pavedināšanu internetā, ir pašpalīdzības tests “sos.drossinternets.lv” – tas noderēs gan bērniem, lai pārbaudītu savu draudzību internetā, gan vecākiem, lai pārbaudītu, vai bērns gadījumā nav piedzīvojis seksuāla rakstura pavedināšanu internetā.
Sods sarunas vietā
Ja bērns ir “sastrādājis” nepatikšanas, nereti vecāki, aizmirstot par izsmeļošu sarunu, soda viņu, atņemot telefonu. Tas šķiet vieglākais un ātrākais risinājums, taču nav tas pareizākais, jo bērni telefonu uztver kā ļoti privātu, personisku lietu. Jāatceras, ka vecāki ir tie, kuri iegādājas ierīces savām atvasēm. Tāpēc būtiski, ka, iedodot, piemēram, telefonu savam bērnam, abi ne tikai vienojas par ierīces un interneta lietošanas noteikumiem, bet vecāki arī pastāsta par biežākajiem drošības riskiem, ar kuriem var saskarties tiešsaistē un kā no tiem izvairīties.
Kādus noteikumus par ierīču lietošanu var izvirzīt? Piemēram, telefonu vakarā var lietot tad, kad pēc vakariņām no galda ir novākti trauki un pabeigti citi uzticētie mājas darbi. Ja vienošanās netiek pildīta, tad var runāt ar bērnu par soda sistēmas “iedarbināšanu” – būtiski uzsvērt, ka, atgādinot par sodu, kas tiek piemērots vienošanās pārkāpuma rezultātā, līdz tam var arī nenonākt, jo bērns būs sapratis, cik svarīgi ir pildīt solījumus.
Aizmirstam, ka bērni ir vecāku “spogulis”
Vecāki var stāstīt bērniem par dažādiem drošības un cieņpilnas komunikācijas pamatprincipiem internetā, bet, ja viņi tos paši neievēros, arī bērni to nedarīs. Piemēram, ja vecāki būs aktīvi nievājošu komentāru rakstītāji, iesaistoties diskusijās sociālajos medijos, arī bērni uzskatīs to par normu. Ja mamma liks divdomīgas fotogrāfijas savā “Instagram” kontā, arī bērns uzskatīs, ka tā var darīt un sekos vecāka piemēram. Šo nosacījumu ir ļoti būtiski ņemt vērā, runājot ar bērniem par drošību internetā un arī vecākiem der ikdienā aizdomāties, vai viņi ievēro visus tos drošības padomus, kurus sniedz saviem bērniem.
