Visticamāk mēs katrs kaut reizi dzīvē esam jutuši satraukumu. Tādu iekšēju nemieru, kas neļauj atslābt pat vakarā, ielienot savā ērtajā gultā. Labi, ja no trauksmainās sajūtas izdodas atbrīvoties ātri, taču dažkārt tā kļūst par ikdienu, radot virkni problēmu - gan traucējot nakts miegu, gan veicinot citas veselības likstas.

Kas slēpjas zem vārda "trauksme" un ko ar to darīt, stāsta klīniskā Latvijas Psihoterapeitu biedrības psiholoģe psihoterapeite, LU asociētā profesore, psiholoģijas profesionālās maģistra studiju programmas direktore Ieva Bite.

Sitas sirds, trūkst elpa…

Problēma ir gana aktuāla, un ar trauksmes radītajām sūdzībām speciālisti savās praksēs sastopas ikdienu. Psihoterapeite atklāj, ka trauksme ir neskaidrs, nepatīkams emocionāls stāvoklis, ko raksturo raizēšanās par kādām lietām. Visbiežāk tās ir nojaušamas, bet dažkārt raižu iemesls uzreiz nav saprotams un tikai, piemēram, speciālista kabinetā, liekot kopā puzles gabaliņus, rodas kopsakarības, kas ļauj izskaidrot raižu cēloni.

Bieži trauksmi pavada arī ķermeniski simptomi. Raksturīgākie ir muskuļu sasprindzinājums, elpas un sirdsdarbības paātrināšanās, sausums mutē, reizēm galvas reiboņi. Ieva Bite gan uzsver, ka trauksmi ir ļoti grūti atdalīt no bailēm. "Ja runājam par emocijām, tad pārsvarā tās varam raksturot kā bailes, jo, kā jau sacīju, trauksme ir grūti definējams emocionāls stāvoklis, kas mēdz būt arī bez acīmredzama, skaidra iemesla. Savukārt, runājot par bailēm, mums vienmēr ir skaidrs, no kā tieši baidāmies. Jāteic, ka trauksme ļoti bieži kombinējas ar bailēm, un tās abas ir normāla, adaptīva ķermeņa reakcija uz notiekošo," saka Ieva Bite.

Trauksmes pamatfunkcija ir signalizēt mums par briesmām. Mēs uztraucamies par kaut ko, kas var radīt problēmas - par sava bērna vai savu veselību, par to, vai mums veiksies darbā, vai nokārtosim eksāmenu un virkni citām ikdienišķām situācijām. Kā jebkura emocija, arī trauksme mums ziņo par mūsu vajadzībām.

Kādas mēdz būt trauksmes?

Ir skaidrs, ka trauksme kā viena no emocijām mums ir ļoti vajadzīga, taču, ja tā sāk izpausties pār mēru un sāk traucēt ikdienā, apgrūtinot normālu funkcionēšanu, tad tā jau uzskatāma par problēmu.

Kā saprast, vai raizes ir normālas, vai tomēr sāk gūt virsroku, draudot radīt problēmas? Viens no kritērijiem ir nemitīgs uztraukums par kaut ko. Otrs būtiskākais - šo nepārtraukto raižu dēļ radītie traucējumi.

Trauksmei ir ļoti dažādas formas, kad tā izpaužas jau kā traucējums.

Viena no tām ir veselības trauksme. Cilvēks pastiprināti baiļojas par savu veselību, un šādos gadījumos iespējami klasiski panikas traucējumi, kad cilvēkam šķiet, ka viņš nomirs, ka pēkšņi viņam būs infarkts vai insults, ka viņam kaut kas nav kārtībā ar sirdsdarbību, ar asinsriti… Tādos gadījumos iepriekš minētās ķermeniskās reakcijas ir ļoti intensīvas, jo būtībā tās ir pašas trauksmes reakcijas. Briesmu gadījumā ķermenis uzreiz reaģē. Piemēram, ja cilvēkam ir tahikardija - sirds sitas ātrāk, un viņš domā: "Tūlīt man būs infarkts! Tātad, ir briesmas!" Un ķermenis uzreiz saprot signālu - ir briesmas, tātad jārīkojas, un sirds sāk sisties vēl ātrāk, palielinās arī elpošanas temps, saspringst muskuļi. Ķermenis uzreiz ir gatavs cīnīties. Tādās reizēs cilvēkam var palīdzēt izpratne par ķermeņa darbības mehānismu. Saprotot, ka panikas, baiļu gadījumā izjustās ķermeniskās problēmas tikai saasināsies, cilvēks ar dažādām metodēm var sevi nomierināt, pārstāt raizēs par iespējamām problēmām, un ķermenis reaģēs - arī nomierināsies.

Specifiska ir sociālā trauksme, kas izpaužas sociālās situācijās. Piemēram, ja cilvēkam jāuzstājas auditorijas priekšā vai sarunās ar pretējo dzimumu, arī kontaktējoties ar jebkuriem citiem cilvēkiem. "Protams, uzstājoties 400 cilvēku lielas auditorijas priekšā, ir normāli, ja vēderā kaut kas kņud. Bet, ja tā notiek sarunājoties ar veikala pārdevēju, tad jau iespējams varam runāt par trauksmi. Sociālā trauksme ir izplatīta, un 13% cilvēku dzīves laikā saskārušies ar to. Tas gan nenozīmē, ka cilvēkam šāda problēma ir visu dzīvi. Tā var izpausties tikai kādā vecuma, dzīves posmā," norāda Ieva Bite.

Ģeneralizētā trauksme ir nekonkrēta, un nozīmē to, ka cilvēks raizējas par daudzām lietām. Ģeneralizētai trauksmei raksturīga nemitīga raizēšanās - te par vienu lietu, te par otru. Cilvēks dzīvo nepārtrauktā spriedzē, ka kaut kas notiks. Interesanti, ka šādos gadījumos cilvēks parasti domā - man ir jāuztraucas, jo tas man palīdzēs sagatavoties gaidāmajai situācijai. "Cilvēkam ir pārliecība, ka tiešām vajag uztraukties, un viņš arī nemitīgi turpina darīt to. Tas apgrūtina, cilvēks grib atbrīvoties no šīs raizēšanās, bet tā jau kļuvusi par ieradumu, ko grūti mainīt," saka Ieva Bite.

Pēctraumas stresa traucējumi var rasties pēc pārciestas vardarbības, autoavārijas vai jebkāda cita traumatiska notikuma. Cilvēkam ir atmiņu uzplaiksnījumi par piedzītajām šausmām, kuras viņš pārdzīvo atkal un atkal no jauna.

Obsesīvi kompulsīvie traucējumi jeb uzmācīgi spaidu traucējumi izpaužas kā uzmācīgas domas par to, ka cilvēkam kaut kas ir jādara. "Piemēram, viņam liekas, ka visu laiku jāmazgā rokas, jo viņš var inficēties. Vai arī cilvēks visu laiku atkārto vienu darbību - piemēram, pieskaras galdam, jo citādi, viņaprāt, notiks kaut kas slikts," norāda Ieva Bite.

Ja biežāk nekā trīs reizes nedēļā

Ir kāda specifiska, bet saprotama lieta, kas raksturīga visiem traucējumu veidiem un uztur tās jeb trauksmi pārvērš problēmā. Tā ir dabīga vēlēšanās izvairīties no visa, kas cilvēkam rada šo trauksmi. "No vienas puses šī izvairīšanās it kā palīdz," teic speciāliste, "bet paradoksālā kārtā tā arī pastiprina problēmu. Piemēram, ja cilvēkam ir fobija no zirnekļiem, viņš cenšas no tiem izvairīties un negūst pretēju pieredzi, ka faktiski zirneklis nav bīstams."

Ja cilvēkam šīs problēmas ir ilgstoši, atkārtojas biežāk nekā trīs reizes nedēļā, mēs jau varam uzstādīt diagnozi - trauksmes traucējumi.

Raugoties uz trauksmes konstruktīvo jeb veselīgo aspektu, mums tā ir vajadzīga, jo trauksme palīdz arī rīkoties. Raizējoties par savu veselību, mēs reizi gadā veicam profilaktiskas pārbaudes, lai pēc tam mierīgi dzīvotu tālāk. Savukārt, ja šo raižu dēļ cilvēks visu laiku meklē informāciju par iespējamo saslimšanu, gaidītās drošības sajūtas vietā viņš iegūst nemitīgas raizes.

Kā jebkurai saslimšanai, arī trauksmes traucējumu pamatā ir kāds cēlonis. Viens no tiem var būt ģenētiska predispozīcija. Dati liecina, ka 20% - 40% cilvēku šāda problēma piemīt ģenētisku faktoru dēļ. Ļoti būtiska loma ir arī negatīvajai bērnības pieredzei. Tas ir trauksmes traucējumu cēlonis 60% - 80% cilvēku. Bijis kāds iemesls, kura dēļ cilvēks bērnībā juties nedrošs, ievainots vai kaut kādā citā ziņā nepilnvērtīgs. "Parasti šiem cilvēkiem veidojas arī zema pašcieņa, kas ir pamats trauksmei. Ja viņš jūtas nekompetents, nespējīgs paveikt lietas, tad, protams, jebkura situācija, kura prasa savādāku reakciju, var izraisīt spēcīgu trauksmi - sajūtu, ka cilvēks netiek galā ar dzīves izaicinājumiem. Zema pašcieņa vienmēr ir pamats, lai veicinātu trauksmes rašanos," norāda Ieva Bite.

Ieskats dažos terapiju veidos

Ko īsti darīt, ja raizēšanās kļuvusi par ikdienu un pat veicinājusi veselības problēmas? Par laimi, ir daudz dažādi terapiju veidi, lai katram cilvēkam atrastu piemērotāko.

Psihodinamiskā terapija ir veidota uz psihoanalītiskās terapijas bāzes un fokusējas uz trauksmes cēloņiem. Terapijas laikā tiek pētīts, kā veidojusies bērnības pieredze un kas notiek pašreiz cilvēka dzīvē. Piemēram, ja cilvēks bērnībā piedzīvojis asus vecāku strīdus ģimenē, viņam var veidoties priekšstats, ka visi cilvēki ir bīstami, jo, viņaprāt, nav iespējams prognozēt, kāda būs šo cilvēku reakcija kādā noteiktā situācijā.

Kognitīvi biheiviorālā terapija ir populārākā pasaulē. Tā ir psihoterapija, kas strādā ar domāšanu, uzvedību, un terapija ir vairāk orientēta uz simptomiem. Citiem vārdiem sakot, vispirms tiek novērsti trauksmes simptomi un tikai pēc tam pievēršas cēloņiem. Kognitīvi biheiviorālā terapija paredz, ka sākotnēji jāpalīdz cilvēkam atgriezties normālā ikdienā, lai trauksme viņam netraucētu strādāt, veidot attiecības, nodarboties ar saviem hobijiem. Kad tas paveikts, uzmanība tiek pievērsta cēlonim, lai trauksme neatkārtotos atkal. Piemēram, ja cilvēks trauksmes dēļ radis visu laiku zvanīt tuviniekiem, lai pārbaudītu, vai ar viņiem viss kārtībā, terapijas laikā tiks palīdzēts pārvarēt šo tieksmi, satraukumu.

Humānistiski eksistenciālā terapija ir trešā lielākā skola, kas uzsver ne tikai trauksmi kā simptomu, bet arī eksistenciālo, neizbēgamo trauksmi, kuru ir svarīgi pieņemt. Arī šajā gadījumā pamatā ir doma - neizvairīties no tā, kas rada trauksmi, bet saskarties ar šo bubuli. Tāpat šī terapija pievērš lielu uzmanību tam, kā cilvēks veido attiecības. Piemēram, ja trauksmes dēļ cilvēks nemitīgi raizējas par to, kā tas otrs viņu vērtēs, tad būtībā šis otrs viņa uztverē vairs nav cilvēks, bet objekts. Nežēlīgs objekts, kurš visu laiku vērtē. Humānistiski eksistenciālā terapija daudz strādā pie tā, lai attiecības padarītu reālas, patiesi tuvas, atklātas, godīgas. Un tad arī trauksme vairs nebūs neirotiska.

Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai novērstu trauksmes traucējumus, pateikt nevar. Kādam būs nepieciešami 10 - 12 seansi, citam vajadzēs doties pie speciālista vairākus gadus. Dažkārt cilvēkam nepieciešams papildus lietot antidepresantus vai citu grupu medikamentus, un tad psihologi un psihoterapeiti nereti sadarbojas ar psihiatriem, lai pacients saņemtu vislabāko un atbilstošāko palīdzību.

"Noteikti gribu teikt, ka cilvēkam pašam nevajadzētu lietot kādus medikamentus. Arī tad ne, ja kaimiņienei vai māsai tie palīdzējuši un viņa padalījusies ar pāri palikušajiem medikamentiem. Ir ļoti svarīgi, lai tos nozīmē ārsts-psihiatrs, nevis ginekologs, ģimenes ārsts vai kāds cits speciālists," uzsver Ieva Bite.