Konsultē Maksims Mukāns, operējošais ķirurgs, VCA, "Aiwa Clinic"

Žultsakmeņu slimība jeb hоlelitiāze ir gremošanas sistēmas saslimšana, un viens no tās cēloņiem ir organisma vielmaiņas traucējumi.

Kā rodas žultsakmeņi?

Eiropā žultsakmeņi izplatīti sešiem līdz 25% cilvēku pusmūžā, un to skaits arvien pieaug. Tas ir saistīts ar ēšanas ieradumiem – jo vairāk lietojam taukus un ogļhidrātus, jo mazāk – olbaltumvielas un šķiedrvielas. Organisms ir pārsātināts ar taukiem, no kuriem var atbrīvoties tikai divos veidos – vai nu tos nodedzinot ar fizisku slodzi, vai arī nedaudz izvadot ārā ar žulti caur zarnu traktu (to palīdz nodrošināt ar šķiedrvielām bagātīgi produkti). Bet mazkustīgums, liekais svars, neregulāra ēšana, ūdens nedzeršana un ar holesterīnu bagātīgs uzturs mēdz novest pie žultsakmeņu slimības. Piemēram, ja maltīte ir tikai vienu vai divas reizes dienā, žults, ilgi uzkrājoties žultspūslī, sabiezē, un var sākt veidoties žultsakmeņi.

Visbiežāk žultsakmeņu cēlonis ir paaugstināta holesterīna sintēze un izdale žultī. Žultsakmeņi var būt homogēni jeb viendabīgi (holesterīna, bilirubīna) un heterogēni jeb jaukti (holesterīna, bilirubīna kalcija, retāk olbaltumvielu akmeņi). Laikus neatklājot un neuzsākot žultsakmeņu slimības ārstēšanu, var attīstīties nopietna komplikācija – akūts vai hronisks holecistīts jeb žultspūšļa iekaisums, akmens migrācija žultsceļos, aizkuņģa dziedzera iekaisums u. c.

Viltīgais žultsakmens

Bieži pat apjomīgi akmeņi žultspūslī var neradīt nekādus simptomus – tie pacientam nereti tiek diagnosticēti nejauši, veicot vēdera dobuma rentgena vai ultraskaņas izmeklējumu. Taču citiem pat nelieli akmentiņi būtiski ietekmē pašsajūtu.

Ar žultsakmeņu slimību biežāk slimo sievietes vai pacienti ar lieko svaru. Galvenais cēlonis ir holesterīna maiņas traucējumi (palielinās holesterīna daudzums asinīs un žultī), ko veicina iedzimta nosliece un pārāk liela uztura enerģētiskā vērtība (piemēram, daudz treknas gaļas, šokolāde, sviests), kā arī mazkustīgs dzīvesveids. Svarīga nozīme ir žultspūšļa un žultsvadu motorikas traucējumiem. Žultsakmeņu slimība uzliesmo, ja akmeņi žultspūslī vai žultsvados pārvietojas vai žultsakmeņu slimībai pievienojas infekcija no zarnu trakta.

Saasinājums

Žultsakmeņu slimības uzliesmojums parasti sākas trīs četras stundas pēc ēšanas, īpaši pēc trekna ēdiena, biežāk naktīs. Labajā paribē ir stipras sāpes, kas izstaro uz labo plecu un lāpstiņu. Ja akmens aizsprosto žultsvadus, var kļūt dzelteni acu āboli un āda (mehāniskā dzelte).

Žultsakmeņu slimības raksturīga pazīme ir vemšana – sākumā atvemj kuņģa saturu, pēc tam žulti. Lēkmes var neatkārtoties gadiem vai atkārtoties ļoti bieži. Bieži žultsakmeņu slimība noris bez jebkādiem simptomiem, bet simptomi attīstās 10–20% cilvēku piecu gadu laikā.

Žultsakmeņus visprecīzāk var konstatēt, veicot vēdera ultrasonogrāfiju.

Kad nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība?

• Ja ir lēkmjveidīgas dažādas intensitātes sāpes (sākot no vājām, līdz pēkšņām, intensīvām sāpēm) labajā paribē vai vēdera apvidū. Sāpes dažreiz atstarojas labajā plecā vai mugurā;

• Ja bieži ir rūgta garša mutes dobumā;

• Ja bieži ir slikta dūša un vemšana;

• Ja ir regulāra smaguma sajūta vēderā vai uzpūšanās;

• Ja ir ādas, acs sklēru dzelte, tumšs urīns, gaišas fēces.

Turklāt dažkārt slimība var izpausties atipiski – slimībai raksturīgo vēdersāpju vietā var just sāpes krūškurvja kreisajā pusē, līdzīgi kā stenokardijas (sirds un asinsvadu saslimšanas) gadījumā.

Novērojot kādu no minētajiem simptomiem, nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība. Patstāvīgi lietot jebkādus spazmolītiskus, pretiekaisuma un sāpes mazinošus līdzekļus nav ieteicams, jo tie var traucēt precīzas diagnozes noteikšanu.

Slimības attīstību var veicināt:

• neregulārs un neracionāls uzturs (pārēšanās vai badošanās),
• mazkustīgs dzīvesveids, it īpaši, ja ir sēdošs darbs,
• aptaukošanās,
• ilgstoša hormonālās kontracepcijas līdzekļu, estrogēnu saturošu medikamentu lietošana,
• grūtniecība – tās laikā sievietēm ir paaugstināts estrogēna līmenis organismā, kas veicina holesterīna sekrēciju žultī,
• aizkuņģa dziedzera slimības,
• aknu ciroze,
• cukura diabēts.

Smagākos gadījumos, kad tiek izjustas asas un spēcīgas sāpes, efektīvākā ārstēšanas metode ir ķirurģiska iejaukšanās, izoperējot žultspūsli.

Operācija un dzīve pēc tās

Ja parādās simptomi – sāpes, diskomforts labā paribē, ja ir sācies iekaisums vai akmeņi ir lieli (>2,5 cm) un sīki (<0,5 cm), iesaka operāciju. Žultsakmeņi var izraisīt žultspūšļa un aizkuņģa dziedzera iekaisumu, kam var sekot aizkuņģa dziedzera nekroze un ilga, smaga ārstēšanās. Operāciju veic laparoskopiski, un parasti izņem žultspūsli, jo akmeņi pēc laika veidojas atkal. Pēc žultspūšļa izņemšanas operācijas profilaksei vislielākā nozīme ir uzturam, kas atbilst vecumam un fiziskajai slodzei. Speciālas diētas nav. Jāņem vērā, ka viena tāda orgāna, kas koncentrētu žulti, nav. Žults pastāvīgi dalās zarnās, bet nekoncentrētā veidā. Būtu jāēd biežāk (četras piecas reizes dienā), mazāk izvēloties saceptu ēdienu, žāvētus produktus un treknas mērces. Jāuzņem pilnvērtīgas olbaltumvielas (piemēram, zivs, putnu gaļa, piena produkti), šķiedrvielas (augu eļļa, dārzeņi, zaļumi, mieži, auzas). Šķiedrvielu daudzums uzturā pēc operācijas jāpalielina pamazām.

Kā dzīvot bez žultspūšļa?

Žultspūslis ir  tikai rezervuārs, kas uzkrāj un koncentrē žulti, viss gremošanas process var norisināties arī bez tā. Ja kādu dienu tiks baudīts pārāk trekns ēdiens, gardēdim kā brīdinājums sāksies caureja, vēdera pūšanās. Divus mēnešus pēc operācijas ir jāievēro stingra diēta – biežas maltītes vismaz piecas reizes dienā, dārzeņi, augļi, maz tauku, daudz šķidruma (vismaz divi litri) un ne piles alkohola. Iespējams, ārsts kādu laiku ieteiks lietot fermentus.

Zināšanai

Holesterīna žultsakmeņi veidojas kā sekas ilgstošām kļūdām uztura izvēlē un žults sāļu uzsūkšanas traucējumiem. Tomēr ķirurgi tos dēvē par labajiem akmeņiem, jo pēc žultspūšļa izoperēšanas kopā ar akmeņiem tie parasti no jauna žultsvados vairs neveidojas. Protams, ja vien tiks mainīts iepriekšējais neveselīgais dzīvesveids un uzturs.

Pigmenta žultsakmeņi (galvenokārt sastāv no bilirubīna un kalcija sāļiem; ir divu veidu pigmentakmeņi – melnie un brūnie) rodas, ja aknas sintezē žulti no nepareizi saliktām skābēm, kā mēdz notikt, ja ir aknu bojājumi, piemēram, hepatīta, aknu cirozes, ilgstošas alkohola lietošanas, medikamentu, sirds mazspējas dēļ vai arī asinsšūnu pastiprināta sabrukšana. Šie akmeņi (brūnie) ir liela problēma, jo arī pēc operācijas tie var veidoties atkal (žultsvados).

Pirms operācijas pateikt, vai pacientam ir pigmenta vai holesterīna žultsakmeņi, praktiski nav iespējams. Statistika liecina, ka 90% gadījumu tie ir holesterīna akmeņi.

Raksta avots: Žurnāls "Veselības noslēpumi, nr. 41, https://www.vca.lv/veselibas-noslepumi.html