Katru gadu 1. jūnijā tiek atzīmēta Starptautiskā Bērnu aizsardzības diena, kurā sabiedrībai tiek atgādināts par dažādiem ar bērnu fizisko un psiholoģisko labsajūtu saistīti jautājumi. Īpaši svarīgi tas ir šobrīd, kad Covid-19 izraisītā krīze un sociālās distancēšanās ierobežojumi iedzīvotājiem ir radījusi pastiprinātu trauksmi, nedrošību, kā arī ietekmējusi tuvinieku savstarpējās attiecības. To apliecina arī jaunākie BENU Aptiekas Stresa termometra rezultāti. Tajos atklāts, ka 18% respondentu ārkārtas situācijas laikā ar tuviniekiem strīdas biežāk nekā parasti (3% izteikti biežāk, 15% nedaudz biežāk nekā iepriekš), 69% pauduši viedokli, ka nekādas izmaiņas nav novērojuši, bet vēl 10% Covid-19 laikā ar tuviniekiem strīdas mazāk nekā parasti. Par to, kā tuvinieku strīdi un attiecības ģimenē ietekmē bērnu un jauniešu labsajūtu, stāsta Latvijas Ģimenes psihoterapeitu biedrības valdes priekšsēdētāja, sistēmiskā ģimenes psihoterapeite, pedagoģijas doktore Maija Biseniece.

Bērnu psiholoģiskās labsajūtas priekšnoteikumi

Daktere skaidro, ka bērnam ir vajadzīga droša vide un cilvēki, kam var uzticēties. Bērnam ir nepieciešama izjūta, ka ir pieaugušais, kurš par viņu ir atbildīgs, nodrošinās vajadzību pēc drošības un radīs piederības izjūtu. Pieaugušie bērnam nodrošina fizioloģiskās vajadzības – ēdienu, mieru, miegu, siltumu un vēsumu, saskarsmi ar dabu un apkārtējo. Bērns augot varēs mācīties saprast, ko uztver un sajūt, un doties tālāk apmierināt savu vajadzību izpētīt pasauli ap sevi, darīt to, kas patīk, un apmierināt savu vajadzību pēc pašrealizācijas un patstāvības. Pieaugušie palīdz bērnam pārvarēt bailes tikt atraidītam vai pamestam, kas ir, kā šobrīd skaidro, mantota no senčiem ar dziļi iesakņojušajām bailēm zaudēt saikni, kas nodrošina piederību un sadarbību un līdz ar to izdzīvošanu draudīgajā pasaulē. Tāpat bērnam ir vajadzība, lai vecāki, vecvecāki un citi pieaugušie atzītu viņa realitāti, pieņemtu un atzītu bērna prasmes. No pieaugušo attieksmes bērnā veidojas izjūta – tāds, kāds es esmu, esmu labs, pareizs un mīlēts. Ikviens bērns sirds dziļumos tiecas pēc tuvības un mīlestības, bet viņā ir arī bailes un aizsargreakcijas, kas pasargā no vilšanās un sāpēm. Bērni jūtas drošībā un var attīstīties, ja:

• saņēmuši rūpes,
• guvuši izdevušos un drošu piesaistes pieredzi,
• guvuši patstāvīguma un pašatbildības pieredzi,
• guvuši pieredzi paust savu gribu un aizsargāt sevi,
• guvuši jutekliskā prieka pieredzi,
• guvuši pieredzi, ka viņu pasaule ir lielākas pasaules un veseluma daļa.

Bērnu nervozitātes cēloņi

Eksperte skaidro, ka, pirms bērna nervozitāte parādās ārēji, parasti ir kāds cēlonis, kas skar visu ģimeni, piemēram, krīze valstī, darba zaudēšana kādam no vecākiem, Covid-19 saslimšanas riski. Tāpat bērni ir jutīgi pret izmaiņām arī vecvecāku ģimenē, piemēram vecmāmiņas slimība, vectēva aiziešana pensijā, naudas grūtības un tamlīdzīgi. Spēcīgas reakcijas var būt arī uz izmaiņām ģimenes sistēmā – piedzimst vēl kāds brālītis vai māsiņa, vecmāmiņa atnāk dzīvot ģimenē, vecākā māsa aiziet no mājām un apprecas, un daudzi citi sagaidāmi ģimenes dzīves notikumi. Nemieru rada arī nozīmīgas sociālās un attīstības izmaiņas – bērns, kurš auga mājās, sāk iet skolā, ģimene pārceļas uz citu dzīvesvietu, visu laiku bērns apmeklējis bērnudārzu vai skolu, bet tagad jābūt mājās, kāds no vecākiem tiek būtiski paaugstināts amatā vai gluži pretēji pēkšņi saslimst, vai visiem jāstrādā no mājām. Ja vecākiem pārmaiņu laikā izdodas bērniem nodrošināt viņu pamatvajadzības, sniegt emocionālo siltumu, atbilstoši izskaidrot situāciju, atbalstīt vecumposma attīstības krīzēs, parādīt, kā tikt galā ar grūtībām, atpazīt, pieņemt un pārvaldīt savas emocijas, tad bērni ar vecāku palīdzību pārvar augšanas grūtības un trauksmi. Ja vecāki bērnu vajadzībām nepievērš uzmanību, nav atbalstoši un ir noraidoši, slēpti vai atklāti vardarbīgi, vecāku un bērnu starpā rodas konflikti, kas ir biežākie bērnu nervozitātes un somatizācijas cēloņi. Arī pētījumi ir parādījuši, ka biežākie konfliktu cēloņi ir:

• vecāku neprasme regulēt un nostiprināt saskarsmi ar bērniem,
• audzināšana pārsvarā izpaužas pamācībās, aizliegumos un sodos,
• vecāki nepietiekami pazīst un uzklausa savus bērnus,
• vecākiem ir vājas zināšanas par bērna tipoloģiskajām īpatnībām un psihiskās attīstības pazīmēm attiecīgajā ecumā,
• nepietiekama iedziļināšanās bērna rīcībā un uzvedības iespējamajā motivācijā,
• pieaugušo nesaskaņotās prasības un savstarpējie konflikti pārī.

Ilgstoši strīdi – uzticēšanās zuduma sākums

Psihoterapeite norāda, ka parasti tie, kuri ir iesaistīti strīdā, koncentrējas tikai uz sevi, un bērni tiek atstāti emocionālā novārtā. Bērni, īpaši pusaudži, bieži jūtas vainīgi un atbildīgi par vecāku strīdiem, jo tieši viņi nereti ir vecāku strīdu objekts. Bērni jūt sarežģīto ģimenes situāciju, kas viņos izraisa apjukumu un nedrošību. Tas noved pie ticības un uzticēšanās zuduma vecākiem. Ja pieaugušo konflikti ieilgst, bērni ir pastāvīgā lojalitātes konfliktā, "vecāku sašķeltība" kļūst par bērna "iekšējo sašķeltību." Bērni atšķirīgi reaģē uz vecāku pārdzīvojumiem un ciešanām, ko sagādā konflikti. Tas atkarīgs no viņu personības, vecuma un ģimenes struktūras. Visbiežāk tie ir uzvedības traucējumi – "ieraugiet mani!," kam seko  agresivitāte, dusmu uzliesmojumi, nepaklausība, noslēgšanās sevī, izvairīšanās no mācībām vai pat bēgšana no mājām. Ir bērni, kuri ieraujas sevī – "aizbēg" un nevēlas kontaktēties ar cilvēkiem. Var parādīties depresīvs noskaņojums. Bieži vien redzamākie ir mācīšanās traucējumi un sekmju pasliktināšanās. Ieilgusī spriedzes situācija var izraisīt psihosomatiskus simptomus: vispārēju trauksmi, sāpes krūtīs, vēderā, galvassāpes un citus. Situācijai turpinoties vēl ilgāk, bērnam var veidoties attīstības regresija, parādās izpausmes, kas raksturīgas jaunākam vecumposmam: nakts enurēze, bailes no zaudējuma, bailes no tumsas, runāšana maza bērna valodā, tiki un tamlīdzīgi. Ja konflikti saasinās, un pieaugušie nedomā par konstruktīvu risinājumu, spriedzes situācija un simptomi tikai pieaug. Vēlams būtu to saprast laicīgi un meklēt palīdzību.

Konfliktu pamatā – komunikācijas iemaņu trūkums

Strīdi bieži vien ģimenēs ir par ikdienas sīkumiem un pāraug konfliktos. Tam attīstoties vēl tālāk, konflikti noved pāri pie domas par šķiršanos. Par konfliktu un šķiršanās cēloņiem ir daudz pētījumu. Pārsteidzoši, ka visbiežākais ir komunikācijas iemaņu trūkums. Nereti veidojas situācija, kad, izejot ārpus mājām, cilvēks spēj sevi kontrolēt, bet tuvāko cilvēku klātbūtnē mēdz neievērot elementāras ikdienas komunikācijas un uzvedības normas. Lai ģimene funkcionētu, ir svarīgas lomas, partneriem var būt neapmierināta vajadzība pēc dažādām lomām un pretrunas lomu izpildīšanā. Ģimenes dzīvē ir jāpieņem dažādi lēmumi, tāpēc lēmuma pieņemšanas iemaņu trūkums var radīt nopietnas pretrunas, kā arī izjauc līdzsvaru ģimenē. Ja gadu gaitā sākotnējie konflikti ir noklusētijeb "paslaucīti zem tepiķīša", tie samilzt un izvēršas izvirdumā, kas kādam no pāra var būt liels pārsteigums. Pāra dzīves ētikas neievērošana un cieņas trūkums vienam pret otru parasti noved pie nopietniem konfliktiem, ciešanām un šķiršanās. Pārī ir nepieciešams atrast vajadzīgo līdzsvaru starp tuvību un distanci, kas uzlabos gan savstarpējās attiecības, gan arī bērnu labsajūtu.

Vēlamais uzvedības modelis krīzes pārvarēšanai

Stresa termometra rezultāti parāda, ka 10% aptaujāto Covid-19 krīzes laikā strīdas mazāk nekā parasti. Speciāliste skaidro, ka tās ir ģimenes, kurās pieaugušie ir atraduši veidu, kā nodrošināt intimitātes un individualitātes līdzsvaru. Tas nozīmē, ka ģimenes locekļi ir katrs par sevi un dara savas lietas, netraucē citus un rēķinās ar viņu vajadzībām. Respektīvi, pavada laiku gan kopā, gan atsevišķi, ievērojot cits cita intereses. Pieaugušie ciena viens otru, runā par savām domām, jūtām, dalās pārdomās un pārdzīvojumos. Ģimenē ir izstrādāta vērtību sistēma un pastāv noteikti likumi. Bērniem tiek dots emocionāls siltums un drošības izjūta. Vecāki labi sadarbojas un ir vienoti audzināšanas pamatjautājumos. Ar bērniem pārrunā viņu stiprās un vājās puses, un to, kā tās var attīstīt. Bērni apgūst, kā risināt konfliktus un tikt galā ar grūtībām. Neraugoties uz grūtībām, ģimenes locekļi nodrošina savstarpēju atbalstu un katra ģimenes locekļa autonomiju. Konfliktos izdodas panākt kompromisu. Ģimene vēlas attīstīties – dot iespēju katram ģimenes loceklim apmierināt vajadzību augt un attīstīties dažādās jomās.

Pētījums veikts sadarbībā ar interneta pētījumu kompāniju GEMIUS, laika posmā no 30. aprīļa līdz 3. maijam aptaujājot 1751 respondentu.