Kā tikt galā ar stresu skolas eksāmenu laikā? Skaidro psihoterapeits
Vairāk nekā 16 tūkstoši jauniešu šogad kārtos obligātos un izvēles valsts pārbaudes darbus. Lai gan eksāmena mērķis ir pārbaudīt zināšanas, nereti tas pārvēršas par stāstu, kur galveno lomu spēlē skolēna spēja koncentrēties un tikt galā ar stresu. Par to vairāk stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.
Uztraukums –
Ir dabiski, ka jebkuru notikumu dzīvē, kas vien cilvēkam kaut ko nozīmē, pavada satraukums, un zināmā mērā šāda spriedze ir pat nepieciešama, jo tā tonizē – dod mundrumu ķermenim un prātam. Sarežģītāk ir tad, kad šī uztraukuma ir tik daudz, ka tas nevis uzmundrina, bet paralizē.
Lielākās grūtības skolēniem, kārtojot dažāda kalibra pārbaudes darbus, ir uzstādītā latiņa, kuras pamatā visbiežāk ir attiecības ar vecākiem vai skolotājiem. "Manā praksē ir bijuši daudzi gadījumi, kad skolēns ir pārliecināts – ja nedabūs augstas atzīmes, tad viņš ir niecība, nekur dzīvē netiks, nebūs topa augšgalā. Kāpēc vispār ir jābūt topa augšgalā? Vai vecāki paši tur ir? Bieži tās ir pieaugušo nepiepildītās gaidas, ko tie pārnes tālāk uz savu atvasi," stāsta ārsts. Rezultātā eksāmenā jaunietis nedomā par rakstisko un mutisko daļu, bet maļ pie sevis mantru "ko viņi padomās, ko viņi padomās", kas paņem tik lielu smadzeņu kapacitāti, ka cilvēks nespēj pievarēt vienādojumu vai ļauties plūdumam un uzrakstīt lielisku eseju.
Saņemies?! Tas nepalīdz
"Saņemies!" ir klasisks un bieži lietots sakāmais pirms un pēc eksāmena, kā arī tā laikā. Iecerēts uzmundrināšanai, parasti "saņemies!" iedarbojas gluži pretēji – dara cilvēku stīvu, mazliet neveiklu, neuzmanīgu. "Tā parasti ir poga, ar ko izslēdzam savas sajūtas – man ir jāsaņemas, jābūt stipram, spēcīgam un es nedrīkstu savu satraukumu nekādā veidā izrādīt. Taču varbūt vērtīgāk ir iet otru ceļu, kas cilvēkus parasti ļoti biedē, proti, ļauties satraukumam. Ik reizi, kad lasu studentiem vai citai auditorijai lekciju par uztraukumu, vienmēr pats norādu uz savu trīcošo roku, parādot, ka arī man ir satraukums. Varbūt pat nesaprotu, kāpēc esmu satraucies, bet piefiksēju to un pasaku sev, ka par to domāšu pēc tam, bet tagad, eksāmenā, prezentācijā vai citā satraukuma pilnā situācijā, nudien ir vienkārši jānokoncentrējas. Jā, iespējams, man noraustīsies balss, trīcēs roka, bet tas ir pilnībā ok. Es neko neiegūšu, ja sākšu sevi tagad par šo satraukumu šaustīt vai kritizēt," uzsver ārsts-psihoterapeits.
Fokuss uz to, kas patiešām svarīgs
"Man ir bijuši studenti, kas zvana un vaicā pēc padoma pirms kāda svarīga notikuma, piemēram, nozīmīgas uzstāšanās konferencē. Visbiežāk viņi raizējas, ka var noiet greizi kaut kas, ko viņiem nav iespējams ietekmēt, piemēram, nedarbosies slaidu pārslēdzējs. Ja tā būs, tā jau ir organizatoru problēma, bet studentam es iesaku koncentrēties uz to, ko pats darīs: kā uzrunās žūriju, kā izstāstīs savu sakāmo, kā atbildēs uz jautājumiem. Pamazām izejam cauri, izrunājam šo norisi, un mans uzdevums ir radīt cilvēkam pārliecību par gaidāmo notikumu un savu spēju tikt ar to galā," saka ārsts, piebilstot – svarīgi šajā procesā ir sev teikt, ka nokārtosi eksāmenu, norunāsi prezentāciju tieši tik labi, cik to spēj.
Ja nesanāca…
Ja gadījumā eksāmena rezultāti liek vilties, svarīgi ir atskatīties un saprast, kas notika. Pārmest sev, ka esi stulbs, nepalīdz nekādā veidā. Ir virkne faktoru, kas var ietekmēt eksāmena rezultātu, un viedi būtu tos pēcāk izvērtēt – varbūt mājās ir saspringta situācija, varbūt attiecībās problēmas, varbūt bija gaidas, ka eksāmena formāts būs citādāks vai eksaminētājs cits. Svarīgi būtu saprast, kas neizdevās, lai nākamreiz nepieļautu to pašu kļūdu. Varbūt, ka šis ir tas brīdis, kad labi var palīdzēt draugi, vecāki vai skolotāji – atskatīties un izanalizēt, kā arī pasniegt palīdzīgu roku, lai dotos tālāk. Iedvesmai var kalpot Nelsona Mandelas teiktais: "Nespriediet par mani pēc manām veiksmēm, bet gan pēc tā, cik daudz reižu esmu paklupis un atkal piecēlies".
