Kā pateikt smēķētājam par traucējošajiem tabakas dūmiem?

Pīpmaņi kļūst saērcināti, ja kāds nesmēķētājs blakus viebj degunu, nicīgi viņam aizrāda vai iesaka smēķēt citur tam paredzētā vietā. Kurš ir vainīgs - smēķētājs, kurš saniknojas, vai nesmēķētājs, kura grimases un aizrādījuma tonis nereti provocē uz konfliktu?

Par savstarpējo komunikāciju, cenšoties sevi pasargāt no tabakas dūmiem, sarunājas veselības centra "Vivendi" atkarību speciāliste Ilze Maksima un psiholoģe Kristīne Dūdiņa.

I. Maksima: Jebkuras atkarības pamatā ir savas problēmas noliegšana. Cilvēks kļūst dusmīgs, ja kāds no malas cenšas viņu ierobežot, neļaujot darīt to, kas sagādā baudu vai nomierina. Dusmas smēķētājs nesaista ar savu atkarības problēmu, bet vērš tās pret cilvēku, kurš viņam ir aizrādījis. Visiem smēķētājiem pastāvīga iekšēja trauksme stress, jo jebkuru atkarības vielu lietošana ir sava veida pašārstēšanās, kad cilvēks kādu savu centrālās nervu sistēmas darbības novirzi vai traucējumu, vai iztrūkumu mēģina ar kaut ko kompensēt. Un tad pēkšņi kāds šādam cilvēkam varbūt pat nikni aizrāda, lai iet citur kūpināt savus dūmus.

K. Dūdiņa: Bieži vien aizrādījums netieši pauž nesmēķētāja pārliecību par savu taisnību un zināmu morālu pārākumu: "Es nesmēķēju, es esmu pareizāks!".

Smēķētājs jūt šo nostāju, ka viņš ir nepareizs, mazāk vērtīgs, tāpēc viņā rodas vēlme aizsargāties un pierādīt, ka viņš ir labs un cienījams. Un šajā brīdī runa vairs nav par smēķēšanu, bet sākas cīņa par cieņu un kontroli.

I. Maksima: Gribu piebilst, ka visi smēķētāji nav vienādi. Ir tādi, kuri ievēro likumu un nepakļauj citus pasīvajai smēķēšanai. Toties, ja cilvēks apzināti pārkāpj robežas un pēc aizrādījuma atbild ar agresiju, - tas nozīmē, ka viņš jūtas slikti, un neapzināti risina savas iekšējās problēmas caur konfliktiem.

K. Dūdiņa: Kā pareizi runāt ar cilvēku, kuram nav izpratnes par pasīvo smēķēšanu un kurš dusmīgi reaģē, kad saņem aizrādījumus vai ieteikumus? Jāizvērtē, ko es vēlos sasniegt, - pasargāt sevi vai norādīt otram uz viņa nepilnībām? Iedarbīgāk ir vērsties pie smēķētāja ar cieņu pret viņa izvēli, vienlaikus paužot arī savas vajadzības. Mēs nevaram piespiest otru cilvēku rīkoties savādāk, bet varam paust savas vajadzības un palīdzēt otram saprast, kā viņš var izdarīt ko labu.

Piemēram: "Es vēlos pasargāt savu bērniņu no dūmiem, vai es varu lūgt jūs paiet tālāk?"

Atkarībā no tā, kā mēs izteiksim savu lūgumu, smēķētājs var justies labi, jo ir izdarījis pakalpojumu, vai arī slikti, jo smēķē. Nav viegli saglabāt cieņpilnu attieksmi pret cilvēku, kas dara lietas, kuras mēs neatbalstām un kas apdraud mūsu veselību. Bet tas var palīdzēt, ja domājam par savu mērķi, - pasargāt sevi un bērnus no pasīvās smēķēšanas.

I. Maksima: Vienlaikus ir svarīgi, ka līdzcilvēki vēršas pret atkarību izraisošu vielu lietošanu un atgādina, ka citiem tas nav pieņemami. Tas var likt smēķētājam pārdomāt, kur smēķēt un vai smēķēt. Ja pie manis kabinetā ienāk pacients, kurš ir tikko smēķējis, es viņu lūdzu iziet laukā un nākt pēc brītiņa. Smēķētājs nav ar mieru atmest smēķēšanu, bet es neesmu ar mieru elpot to, kas ir viņa izelpā, - kaut kā mums ir jāvienojas.

Ja ģimenē ir smēķētājs, tad pārējiem ģimenes locekļiem jāprot "aizsargāt savu teritoriju", norādot, ka nevēlamies, lai cigarešu dūmi ienāk mūsu telpā. Tās ir mūsu tiesības nesmēķēt. Mēs nevis liedzam kādam pīpēt, bet liedzam sev tuvoties ar dūmiem un indīgu elpu.

K. Dūdiņa: Ģimenē ir svarīgi uzklausīt dažādus viedokļus arī tad, ja mēs tiem nepiekrītam, citādi sarunas par smēķēšanu izvēršas par nebeidzamiem strīdiem. Jāiemācās uzklausīt smēķētāja pretargumentus, kāpēc viņš drīkstētu smēķēt, piemēram, virtuvē, nepārtraucot un neiebilstot. Un tad var izteikt savu vajadzību, saglabājot cieņpilnu attieksmi pret smēķētāja vajadzībām. Piemēram: "Es dzirdēju, ka tu vēlies mājās justies brīvi un neierobežot sevi. Bet man paliek slikti no dūmiem. Kā mēs to varam atrisināt?" Iespējams, ka smēķētājs pats piedāvās kādu risinājumu, un šajā brīdī mēs varam piedāvāt savas idejas. Piemēram: "Kā būtu, ja tu smēķētu ārā, pie mājas?"