Kā palīdzēt tuviniekam ar cukura diabētu? Skaidro speciāliste
Jebkura saslimšana, jo īpaši hroniska, saasina atkarības un bezspēcības jūtas. Uz tām dažādi cilvēki reaģē atšķirīgi, tāpēc šajos brīžos atbalsts no tuvinieku puses ir īpaši svarīgs. Par to, kā līdzcilvēki var palīdzēt cilvēkiem ar cukura diabētu, vairāk stāsta ārste-psihoterapeite Inta Zīle.
Krīzē svarīgi būt līdzās
Cukura diabēts ir hroniska saslimšana. Tās ilgtermiņa norise ir ļoti lielā mērā saistīta ar paša cilvēka spēju pielāgoties diagnozei un ar to saistītajām dzīvesveida izmaiņām. Diagnozes pieņemšana ir pirmais solis ceļā uz veselības saglabāšanu un iesaistīšanos ārstēšanas procesā. Taču kā ar visiem hroniskiem stāvokļiem brīžiem mēdz iestāties pagurums, bezspēcībā nolaisties rokas, var rasties vēlme padoties un krīzes situācijās atteikties no cukura diabēta kontrolei nepieciešamajām izmaiņām ēdienkartē un dzīvē. Īpaši, ja cilvēks ļoti cenšas, dara visu, kas no viņa atkarīgs, bet neizdodas panākt labu cukura līmeņa kontroli, vai arī no perorāli lietojamiem medikamentiem kādā brīdī jāpāriet uz insulīnu. Tad var pārņemt grūtsirdība un iestāties krīze ar visām tās izpausmēm. Krīzē svarīgi būt līdzās un nepamest cilvēku vienu, pat ja viņš dusmojas un aktīvi atraida palīdzību, jo attiecības ir viens no spēcīgākajiem emociju regulēšanas veidiem.
Jāatbalsta pakāpeniskas izmaiņas
Lielākajai daļai no mums mēdz būt dažādi mehānismi, ar kuru palīdzību mēs mazinām stresu vai arī tiekam galā ar dažādām problēmām. Taču ne vienmēr šie mehānismi ir veselīgi. Piemēram, daļa cilvēku ar stresu cīnās ēdot. Iespējams, tieši šāda mehānisma izmantošana ir provocējusi cukura diabēta attīstību - ir ierasts satraukuma brīžos sevi "palutināt" ar ko garšīgu. Parasti izvēlētie vai kārotie produkti nav veselīgi. Tie sniedz īstermiņa mierinājumu, bet ilgtermiņā ir organismam kaitīgi. Līdzīgi kā ar visiem nosacījuma refleksiem arī šo mainīt nav tik vienkārši un ātri. Bieži cilvēki ar cukura diabētu sev nosprauž nereālus mērķus, tam seko vilšanās, pašpārmetumi un neizbēgami - arī diētas pārkāpumi. Tāpēc svarīgi no malas vērot, kāda tieši ir cilvēka reakcija uz diagnozi, kādi stresa pārvarēšanas mehānismi un gaidas parādās. Nepieciešamības gadījumā tuviniekam jāatgādina: "Es saprotu, ka tu gribi pēc iespējas labāk un ātrāk visu izdarīt, ieviest pārmaiņas savā dzīvē, bet man rodas sajūta, ka tu ļoti daudz sagaidi no sevis. Kā tu domā? Varbūt labāk būtu visu sadalīt mazākos posmos?"
Robežu nospraušana un emociju pieņemšana
Arī smēķēšana, dažādu vielu lietošana, citu vainošana un emociju izgāšana uz apkārtējiem pieder pie emocionālajiem stresa pārvarēšanas mehānismiem. Pirmie divi mehānismi ir kaitīgi pašam cilvēkam, bet pēdējie divi – toksiski ietekmē attiecības. Nozīme ir tam, kā tuvinieks reaģē, ja otrs viņu vaino savās grūtībās? Vai spēj saprast, ka tuvinieks jūtas slikti un tāpēc tā rīkojas? Vai arī tas liek justies vainīgam? Vai dusmīgam? Vai arī ir tik ierasti, ka otrs vienkārši izgāž savu slikto pašsajūtu? Īstermiņā var šķist, ka šādu emociju uzplūdu paciešana arī nozīmē atbalstu. Tomēr tas nav tik viennozīmīgi. Jēga paciest cilvēka dusmas ir tad, ja pēc izdusmošanās viņš spēj ieviest savā dzīvē nepieciešamās izmaiņas. Savukārt, ja cilvēks tikai regulāri izgāž dusmas, bet līdz reālai, uz pārmaiņām vērstai rīcībai netiek, tad ir skaidrs, ka tā nevar turpināt. Tas drīzāk veido un uztur neveselīgas attiecības ar emocionālās vardarbības iezīmēm. Tad vienīgais risinājums ir izveidot robežas, piemēram, "es saprotu, ka tu jūties slikti, taču man nav pieņemami, ka tu visu savu stresu (dusmas, diskomfortu) izgāz uz mani un bērniem, bet situāciju pēc būtības nerisini". Uzreiz jābūt gataviem, ka pirmā reakcija būs dusmu vai aizvainojuma pastiprināšanās. Uz to var reaģēt, piemēram, "jā, es saprotu, ka tu dusmojies. Tu drīksti dusmoties uz mani, bet es domāju, ka tev bezmērķīga ārdīšanās un manis vainošana nepalīdz, jo tu pats neizdari to, kas ir atkarīgs tikai no tevis".
Ieradumi jāmaina kopā
Draugi un tuvinieki ir pieraduši pie noteiktām aktivitātēm, kas parasti tika veiktas kopā, tāpēc sākotnēji neiedomājas, ka un kā cukura diabēts ietekmēs arī viņu dzīvi. Piemēram, ja ierasts satikties pie alus kausa vai panašķoties ar ko gardu, tad šādu ieradumu uzturēšana sarežģīs cukura diabēta kontroli. Ja pacients cīnās ar dzīvesveida pārmaiņu ieviešanu, bet apkārtējie turpina iedzert, baudīt ēdienus, kas ir ārpus atļautajiem produktiem, un ledusskapis ir pilns ar aizliegtajiem produktiem, tad cilvēkam ar cukura diabētu rodas papildu slodze. Tāpēc no tuvinieku puses nepieciešams arī praktisks atbalsts – nepirkt un neturēt mājās aizliegtos produktus, neēst tos cilvēka ar cukura diabētu klātbūtnē, nenest ciemakukuļos "aizliegtos augļus" vai nesarunāt tikšanos bārā. Bieži vien apkārtējiem ir grūti saprast, ka, turpinot nest kūkas, viņi nevis rūpējas, palutina un izrāda mīlestību, bet kaitē. Tā vietā, lai kopā uzēstu, iedzertu vai vainotu visu pasauli problēmās, kopīgas pastaigas un sarunas par interesantu tēmu, galda spēles un filmu skatīšanās, informācijas meklēšana par cukura diabētu un jaunu recepšu izmēģināšana var būt labas alternatīvas.
Vērts atcerēties arī to, ka par cukura diabētu un tā radītajām pārmaiņām ir jārunā, bet tas nevar kļūt par vienīgo sarunu tematu. Ir jāatvēl laiks arī citām kopīgām tēmām un interesēm. Ja, risinot problēmas, reizēm viļas vai kaut kas nesanāk, tad īstermiņa domu novēršana un fokusēšanās uz citām lietām, kas dod prieku, var palīdzēt regulēt emocijas un vēlāk turpināt censties. Ignorēt un noliegt reālo saslimšanu ar cukura diabētu un uzturēt viltus pozitīvo domāšanu gan nebūtu veselīgi, jo tādējādi slimības gaita pasliktināsies un pieaugs cukura diabēta komplikāciju risks.
