Latvijā, kur pat rīdziniekiem nav sarežģīti tikt līdz mežam, sēņošana ir ierasta nodarbe. "Ja sēņošanas sezonā aptiekā vēršas ar jautājumu, kā palīdzēt tuviniekam, kurš jūtas slikti un ir kādas saindēšanās pazīmes, vienmēr vaicāju – vai nav ēstas sēnes. Tad farmaceita norādījums gan būs steigšus zvanīt ārstam vai neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam," saka "Mēness aptiekas" farmaceits Vadims Brižaņs.

Sēnēs ir maz kaloriju, tās ir bagātīgas ar olbaltumvielām un šķiedrvielām, tajās ir daudz mikroelementu – cinks, varš, fluors, kālijs, magnijs, dzelzs, nātrijs, sērs un hlors. A vitamīna vairāk ir  baravikās, gailenēs, rudmiesēs, bet bērzu bekās РР1 vitamīna ir tikpat daudz kā raugā vai aknās. В1 vitamīna ziņā tās ir līdzīgas graudaugiem, bet D vitamīna ziņā sviestam. Pētījumi liecina, ka sēnes spēcina imūnsistēmu un pretiekaisuma iedarbības dēļ var palīdzēt astmas, artrīta un alerģijas gadījumā.

"Sēnes nevajag lasīt bez priekšzināšanām! Daudzas ir indīgas, tāpēc nedrīkst paļauties uz instinktu cerībā, ka viss būs labi," sīkāk sēņu vērtību un mītus par sēnēm raksturot palīdz farmaceits.

Trīs mīti par drošu sēņu ēšanu

1. Ja sēni ēd dzīvnieki vai tārpi, to droši var ēst cilvēks.

Daudzas dzīvas radības evolūcijas ceļā ir kļuvušas izturīgas pret indīgām sēnēm, bet cilvēki nav to skaitā.

2. Sēnes, kas aug zem kokiem, ir droši ēdamas.

Simbioze ar kokiem nenozīmē, ka sēne nav indīga.

3. Ar mēli var pēc garšas noteikt, vai sēne ir ēdama.

Daudzas indīgas sēnes labi garšo, bet dažas ir pietiekami indīgas, lai būtu bīstamas pat ļoti nelielā daudzumā.

Trīs padomi, kā izvairīties no indīgām sēnēm

1) Izvairies ēst sēnes ar baltām lapiņām (zem cepurītes), svārciņiem ap kātiņu un trauciņam līdzīgu veidojumu sēnes apakšā, no kā tā šķietami aug ārā. Ir dažas ēdamas sēnes ar vienu vai vairākām šīm pazīmēm, taču galvenokārt tās ir raksturīgas dažāda paveida mušmirēm.

2) Izvairies uzturā lietot sēnes, kuru cepurīte vai kātiņš ir sarkans. Atkal – ne visas sarkanās sēnes ir indīgas, bet labāk ir iztikt bez pāris ēdamajām sēnēm, nevis apēst vienu indīgu.

3) Pirmie divi padomi neļauj identificēt visas indīgās sēnes, tikai lielāko daļu (daudzas indīgas sēnes ir ļoti līdzīgas ēdamajām). Labākais padoms ir neēst nevienu sēni, par kuras identitāti un drošību neesi 100% pārliecināts. Ja vēlies sēņot, iegādājies atbilstošu rokasgrāmatu.

Trīs pazīmes, kas liecina, ka sēnes ir sabojājušās

1) Uz tām ir izveidojusies plāna plēvīte, kas padara sēnes glumas. Drīz uz šādām sēnēm parādīsies pelējums, un tādas vairs nav droši ēst, pat nomazgājot.

2) Nepatīkama smaka ir raksturīga daudziem bojātiem pārtikas produktiem, bet sēnēm tā parasti ir amonija smarža. Bieži to ir grūti pamanīt, jo daudzas sēnes tā ož arī svaigas.

3) Sēnes kļūst tumšākas – vai nu pilnībā (parasti kātiņš), vai plankumu veidā (parasti uz cepurītes).

Vislabāk sēnes ir uzglabāt ledusskapī, papīra maisiņā vai dvielī (plastmasas iesaiņojumā tās sabojāsies daudz ātrāk). Šādi sēnēm vajadzētu būt ēdamām vismaz nedēļu.

Avoti:
wildfooduk.com;
Guggenheim, A. G., et al. (2014). "Immune Modulation From Five Major Mushrooms: Application to Integrative Oncology." Integrative Medicine: A Clinician's Journal 13(1): 32-44;
Lindequist, U., et al. (2005). "The Pharmacological Potential of Mushrooms." Evidence-based Complementary Medicine 2(3): 285-299;
Izdevums "Veselības Noslēpumi".