Plānveida operāciju veikšana bieži vien nav tūlītēja, bet prasa ievērojamu sagatavošanās un gaidīšanas laiku. Operācijas kvalitāte un drošība lielā mērā ir atkarīga no savlaicīgas un rūpīgas sagatavošanās jau pirms ķirurģiskās iejaukšanās dienas. Sagatavošanās nav formāla procedūra, bet gan būtisks priekšnoteikums, lai mazinātu iespējamo pēcoperācijas sarežģījumu risku. Jebkura ķirurģiska iejaukšanās ir saistīta ar noteiktu komplikāciju iespējamību, un viena no klīniski nozīmīgākajām ir pārmērīgs asins zudums. Tas var ietekmēt hemodinamisko stabilitāti (stabilu asinsspiedienu, sirds ritmu un apgādi ar skābekli), palielināt nepieciešamību pēc donoru asiņu pārliešanas un pagarināt atveseļošanās periodu. Vairāk par to, kā šī pieeja darbojas praksē, skaidro reanimatoloģe un anestezioloģe, Asoc. prof. Eva Strīķe. 

Savlaicīga komunikācija ar ārstiem – būtiska sagatavošanās daļa 

Viens no svarīgākajiem soļiem pirms operācijas ir savlaicīga konsultācija ar anesteziologu. Pirmsoperācijas izvērtējumam jānotiek pietiekami savlaicīgi, lai būtu iespējams identificēt un pēc iespējas koriģēt riska faktorus, īpaši anēmiju un hemostāzes jeb asins apturēšanas traucējumus. Praksē plānveida operāciju gadījumā konsultācija bieži tiek organizēta aptuveni 2 līdz 4 nedēļas pirms paredzētās iejaukšanās, tomēr optimālais laiks ir atkarīgs no operācijas sarežģītības un pacienta klīniskā stāvokļa. 

Konsultācijas laikā tiek veikts strukturēts pacienta vispārējā veselības stāvokļa izvērtējums, analizēta kardiopulmonālā funkcija, laboratoriskie rādītāji (tostarp hemoglobīna līmenis un dzelzs vielmaiņas parametri), kā arī asiņošanas un trombembolisko komplikāciju jeb trombu veidošanās risks. Eiropas Anestezioloģijas un reanimatoloģijas biedrība uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš pirmsoperācijas anēmijas diagnostikai un savlaicīgai ārstēšanai, jo tā ir neatkarīgs nelabvēlīgu iznākumu un transfūzijas jeb asins pārliešanas nepieciešamības riska faktors. 

Šādas savlaicīgas izvērtēšanas mērķis ir ne vien novērtēt operācijas panesamību, bet arī nodrošināt iespēju uzsākt mērķtiecīgu terapiju – piemēram, dzelzs deficīta korekciju, antitrombotiskās terapijas pārskatīšanu vai hronisku slimību optimizāciju. 

Nozīmīga pirmsoperācijas sarunas daļa ir lietotās terapijas rūpīga pārskatīšana. Dažādi medikamenti var ietekmēt organisma spēju apturēt asiņošanu vai mainīt reakciju uz ķirurģisko iejaukšanos. Īpaša uzmanība jāpievērš antikoagulantiem un antiagregantiem, kas aizkavē trombu veidošanos, nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem, kā arī atsevišķiem uztura bagātinātājiem un augu preparātiem. Tikpat svarīgi ir informēt ārstu par zālēm, kas regulē cukura līmeni asinīs, asinsspiedienu, sirds darbību vai hormonālo līdzsvaru, tostarp hormonālo kontracepciju. Balstoties uz šo informāciju, speciālists var ieteikt īslaicīgas terapijas korekcijas, lai samazinātu iespējamos riskus un nodrošinātu drošāku operācijas norisi. 

Nereti pirms operācijas veiktajās analīzēs atklājas pazemināts hemoglobīna līmenis jeb anēmija, visbiežāk saistīta ar dzelzs trūkumu. Lai gan šāds stāvoklis var palielināt sarežģījumu iespējamību, tas daudzos gadījumos ir veiksmīgi koriģējams, ja tiek savlaicīgi diagnosticēts. Mērķtiecīga ārstēšana ļauj uzlabot organisma spēju izturēt operāciju un atveseļoties pēc tās. 

Vēl viens būtisks aspekts ir informācija par nesen veiktajiem izmeklējumiem. To rezultātu iesniegšana ārstam palīdz izvairīties no liekas atkārtotas analīžu veikšanas un ļauj precīzāk plānot turpmāko ārstēšanas gaitu. 

Šie pasākumi veido daļu no pacientu asins pārvaldības (Patient Blood Management – strukturētas un pierādījumos balstītas pieejas, kas jau vairākus gadus tiek īstenota veselības aprūpes sistēmās visā pasaulē. Tās mērķis ir saglabāt pacienta paša asins resursus, mazināt nevajadzīgas transfūzijas nepieciešamību un racionāli izmantot ierobežotos donoru asins krājumus. 

Samazinot ar operāciju saistīto asins zudumu un transfūziju skaitu, iespējams ne vien uzlabot konkrētā pacienta ārstēšanas iznākumu, bet arī efektīvāk plānot asins resursu izmantošanu kopumā. Tas ļauj nodrošināt pieejamību situācijās, kur transfūzija ir dzīvību glābjoša – piemēram, smagu traumu gadījumos, dzemdību komplikācijās vai onkoloģisko pacientu ārstēšanā. Vienlaikus asins zuduma ierobežošana un izvairīšanās no nepamatotas pārliešanas veicina ātrāku pēcoperācijas atveseļošanos un mazāku komplikāciju risku. 

“Pacientu asins pārvaldība medicīnā nozīmē sistemātisku rīcību kopumu – savlaicīgu riska faktoru identificēšanu, precīzu diagnostiku, individuāli pielāgotu terapiju un mērķētu asiņošanas kontroli. Šī pieeja ļauj samazināt asins patēriņu, vienlaikus paaugstinot ārstēšanas drošību un kvalitāti. Starptautiskie dati liecina, ka, konsekventi ieviešot PBM principus, iespējams samazināt asins pārliešanas gadījumu skaitu par aptuveni 20 līdz 40%, atkarībā no veselības aprūpes sistēmas un klīniskās jomas,” reanimatoloģe un anestezioloģe, Asoc. prof. Eva Strīķe.  

Operācijas laikā asiņošanas kontrole ir būtiska pacientu asins pārvaldības sastāvdaļa, kurā operējošais ķirurgs un anesteziologs sadarbojas, lai pēc iespējas samazinātu asins zudumu un saglabātu pacienta fizioloģiskās rezerves. Šim mērķim arvien plašāk tiek izmantotas mazāk invazīvas ķirurģijas metodes, tostarp laparoskopiskas un robotizētas operācijas, kas ļauj veikt precīzākas un saudzīgākas manipulācijas ar mazāku audu traumēšanu. Asiņošanas ierobežošanā nozīmīga loma ir arī lokālām hemostāzes jeb asins apstādināšanas metodēm – dažādiem mehāniskiem, termiskiem un bioloģiskiem paņēmieniem, kā arī hemostatisko materiālu un audu līmju izmantošanai. Atsevišķos gadījumos tiek pielietota autotransfūzijas jeb tā dēvētā cell saver sistēma, kas ļauj operācijas laikā savākt, attīrīt un nepieciešamības gadījumā atgriezt pacienta paša asinis asinsritē. Šādu stratēģiju kombinācija palīdz samazināt transfūzijas nepieciešamību, mazināt komplikāciju risku un veicināt drošāku atveseļošanos.  

Tomēr arī situācijās, kad, neraugoties uz visiem profilakses pasākumiem, asins pārliešana kļūst nepieciešama, izšķiroša nozīme ir racionālai asins komponentu izmantošanai. Tas nozīmē, ka eritrocītu masa, plazma vai trombocīti tiek pārlieti tikai tad, ja pastāv skaidra klīniska indikācija un sagaidāms reāls ieguvums pacientam. Lēmums par transfūziju balstās ne vien laboratoriskajos rādītājos, bet arī pacienta vispārējā stāvokļa izvērtējumā, simptomos un individuālajā riska profilā, izvēloties piemērotāko komponentu un minimāli nepieciešamo apjomu. 

Šāda pieeja mazina ar transfūziju saistīto komplikāciju risku, pasargā pacientu no nepamatotas iejaukšanās un vienlaikus ļauj atbildīgi pārvaldīt ierobežotos donoru asins resursus, saglabājot tos situācijām, kur tie ir dzīvību glābjoši. 

Autors: Shutterstock.com

Tāpat donoru asiņu izmantošanas samazināšana plānveida operācijās palīdz saglabāt šo vitāli svarīgo resursu pacientiem, kuriem pārliešana nepieciešama akūtu vai hronisku veselības traucējumu dēļ. Donoru asinis ir ierobežots un ātri gaistošs resurss. Latvijā asinis ziedo vien nepilni 4% iedzīvotāju, un to dzīves cikls ir no 5 līdz 35 dienām, atkarībā no tā, vai tiek izmantoti eritrocīti vai trombocīti, tādēļ krājumu stabilitāte ir pastāvīgs izaicinājums. Šo ierobežoto resursu primāri izmanto dzīvību apdraudošās situācijās – smagu traumu gadījumos, neatliekamā ķirurģijā, dzemdību komplikācijās, kā arī onkoloģisko un hematoloģisko slimību ārstēšanā. Tāpat tās ir regulāri nepieciešamas arī pacientiem ar hroniskām saslimšanām, piemēram, smagām anēmijām. Viņiem pārliešanas vajadzīgas ilgstoši un atkārtoti, kopumā patērējot nepilnus 70% no visām donoru asinīm. Tādēļ donoru asiņu lietojuma samazināšana plānveida operācijās palīdz nodrošināt, ka gan kritiskie, gan hroniskie pacienti savlaicīgi saņem dzīvībai nepieciešamos asins komponentus. 

Fiziskā sagatavotība un uzturs – organisma “rezerve” pirms operācijas 

Ceļš uz veiksmīgu operāciju neaprobežojas vien ar medicīniskām manipulācijām un precīzi ievērotiem norādījumiem. Tikpat nozīmīga ir paša organisma gatavība – tā spēja pielāgoties slodzei, atjaunoties un pārvarēt stresu, ko rada ķirurģiska iejaukšanās. Līdztekus konsultācijai ar anesteziologu un ārstniecības plāna izpildei būtiska loma ir vispārējās veselības stiprināšanai, ko iespējams uzlabot gan ar pārdomātu uzturu, gan mērķtiecīgu fizisko aktivitāti. 

Uztura rekomendācijas parasti tiek sniegtas individuāli, tomēr pamatprincipi ir kopīgi. Ilgstoša badošanās pirms operācijas mūsdienās netiek atbalstīta. Iepriekšējā vakarā ieteicama viegla maltīte ar viegli sagremojamiem ogļhidrātiem, savukārt tīru ūdeni drīkst lietot līdz pat gulētiešanai. Pirms procedūras jāievēro noteikts intervāls bez ēšanas un dzeršanas: no cietas pārtikas jāatturas vismaz sešas stundas, bet no ūdens (limitēts apjoms) – vismaz divas stundas pirms operācijas. Ja pacients lieto medicīnisko papilduzturu, šķidruma uzņemšanas kārtība jāsaskaņo ar speciālistu. Nozīmētās rīta zāles, ja tādas paredzētas, drīkst lietot ar nelielu ūdens daudzumu. 

Ne mazāk svarīga ir fiziskā sagatavotība. Pat dažas nedēļas ilga, bet regulāra un mērena slodze var būtiski uzlabot organisma funkcionālās rezerves. Ikdienas pastaigas, viegla aeroba slodze atbilstoši veselības stāvoklim, elpošanas vingrinājumi plaušu darbības stiprināšanai vai saudzīgi spēka vingrinājumi muskulatūras uzturēšanai palīdz organismam labāk izturēt operācijas radīto slodzi. Šos pasākumus iespējams īstenot gan fizioterapeita uzraudzībā, gan patstāvīgi, ievērojot ārsta ieteikumus. 

Labāka fiziskā sagatavotība uzlabo asinsrites stabilitāti, sekmē efektīvāku skābekļa piegādi audiem un veicina atveseļošanos pēc operācijas.  

Kā uzsver Asoc. prof. Eva Strīķe, rūpīga sagatavošanās ir tilts starp ķirurģisku iejaukšanos un drošu atveseļošanos. Pacients, kurš izprot ārstēšanas procesu un aktīvi tajā iesaistās, būtiski palielina veiksmīga iznākuma iespējamību. Operācija nav tikai tehnisks notikums operāciju zālē – tā ir kopdarbs, kura panākumi sākas ilgi pirms pirmā grieziena un turpinās līdz pilnvērtīgai rehabilitācijai un dzīves kvalitātes atjaunošanai.