Ārstniecības studijas tradicionāli ir vienas no visdārgākajām un visgarākajām – 6 gadi pamatstudijas, pēc kurām jau diplomētajam ārstam ir jāspecializējas kādā no specialitātēm - jāiziet rezidentūra, kas ilgst no 3 – 5 gadiem atkarībā no izvēlētās specialitātes.

Pēdējos gados, kad veselības aprūpei pieejamais kopīgais finansējums būtiski samazinājās, rūpējoties par nākotni, līdzekļi medicīnas izglītībai salīdzinoši tika saudzēti. Attiecīgi, ne tikai nesamazinājās, bet pat pieauga studentu skaits, kuru mācības tiek apmaksātas no veselības nozarei paredzētā budžeta līdzekļiem. Arī rezidentūras vietu skaits tiek plānots atbilstoši attiecīgā gada absolventu skaitam. Tādēļ gan nodokļu maksātājiem, kas par šo apmācību samaksā, gan topošajiem ārstiem, kas velta ilgus nopietnu mācību gadus profesijas iegūšanai ir jāsaņem skaidra atbilde par turpmākā darba perspektīvām. Tāpēc iezīmēšu tās pārmaiņas, pie kurām strādā Veselības ministrija, lai jaunā ārsta tālākās specializācijas gadi rezidentūrā būtu ne tikai sešu teorētisko studiju gadu automātisks turpinājums, bet gan pilnvērtīga darba un praktiskās apmācības gadi, kuru laikā jaunais ārsts, slimnīcu labāko un praktiskajā medicīnā strādājošo ārstu vadībā, varētu realizēt savas apgūtās prasmes.

Pamata uzstādījumi darba grupai, kas sagatavoja izmaiņas rezidentūras organizēšanas un finansēšanas noteikumos bija divi: pirmais - nedrīkst vairs būt sastopamas situācijas, kad ārsts rezidents savu darba algu nopelna pavadot laiku tikai teorētiskā apmācībā, vai izdarot darbu kāda vietā, kas par to jau saņem algu, respektīvi - valsts apmaksāts rezidents slimnīcā ir iespēja prasīt no tās vairāk valsts apmaksātus pakalpojumus iedzīvotājiem; otrs uzstādījums – sakarā ar izteikto disbalansu ārstu nodrošinājumā Rīgā un pārējā Latvijā panākt apstākļus, lai pietiekami liela daļa jauno ārstu apmācību specialitātēs saņemtu savās nākamajās darba vietās lielajās reģionu slimnīcās.

Lai arī rezidentu alga ievērojami atpaliek no tās, kāda tā ir citās - turīgākās valstīs -, tā tomēr ir salīdzināma ar jau sertificēta ārsta algu tepat Latvijā un nav salīdzināma ar patiešām nelielo stipendiju, kuru saņem studējošie. Tādēļ, rezidentiem ir jāuztic algai atbilstošs praktiskā darba apjoms, kas atbilst viņa zināšanām un ir saskaņots ar darba devēju. Vienlaikus tas būtu gan pašu rezidentu, gan pacientu, gan arī valsts interesēs.

Šā brīža situācija saistībā ar ārstu nodrošinājumu, jo īpaši reģionos, prasa pieņemt lēmumus, kas ir saistīti ar rezidentu apmācības organizēšanu. Ņemot vērā, ka ārsti pēc rezidentūras beigām, kas lielāko tiesu ir pavadīta Rīgā, nevēlas doties strādāt kādā no reģionālajām slimnīcām un labprātāk izvēlas braukt uz ārzemēm, nepieciešams radīt jaunajiem speciālistiem piemērotu un profesionālo izaugsmei veicinošu vidi arī reģionos, jo tieši reģionu slimnīcā ir iespējams ātrāk iekļauties kolektīvā un iegūt ārsta darbam tik nepieciešamo rūdījumu. Nav noslēpums, ka galvaspilsētā viņiem ne reti praktiski neļauj strādāt ar pacientiem un viņi vairāk izpilda tikai asistenta lomu. Bez tam, ja paskatāmies apkārt, tad redzam, ka  lielākā daļa šodienas mūsu izcilāko vecākās paaudzes ārstu ir sākuši savu darbu reģionos, un šodien to atceras kā lielisku gan dzīves, gan ārsta prakses skolu un pamatu tālākai profesionālai izaugsmei galvaspilsētā vai ārzemēs.

Lai nepieciešamās pārmaiņas īstenotu praksē, būtu jāpārskata apmācību kvalitāte un praktiskās iemaņas vispārīgā medicīnā jaunajam ārstam jāapgūst jau pirmajā rezidentūras gadā. Tāpat būtu nepieciešams pārskatīt pamatspecialitāšu skaitu, jo pārāk liels to skaits sadrumstalo pieejamos cilvēkresursus un kavē jauno ārstu iesaistīšanos darba tirgū. Latvijas situācijā vairāk jāraugās uz visaptverošākām pamatzināšanām, tādēļ kopīgi ar visām iesaistītajām pusēm – universitātēm, ārstu asociācijām, apmācīttiesīgajiem ārstiem un slimnīcu pārstāvjiem diskusijās jāvienojas par šīs ieceres praktiskās ieviešanās iespējām.

Kā būtisks aspekts rezidentūras organizēšanā jāmin arī finansējums un tā sadales maiņa. Šobrīd finansējums tiek sadalīts starp ārstu rezidentu, apmācīttiesīgo ārstu un universitāti, taču nākotnē Veselības ministrija iecerējusi palielināt finansējuma daļu tieši rezidentam un apmācīttiesīgajam ārstam, bet mazākus līdzekļus saņems universitātes, jo, lai arī universitāte iegulda zināmus līdzekļus rezidentu apmācībā, tomēr praktiskā darba ieguvums ārstniecības iestādē no papildus jaunā kolēģa ir būtiski lielāks.

Rezidenta algai jākorelē arī saistībā ar darbu galvaspilsētā vai reģionos. Ņemot vērā valstisku nepieciešamību nodrošināt vienmērīgu ārstu sadalījumu visā valsts teritorijā, rezidentam reģionu slimnīcās būtu jāsaņem lielāks atalgojums, kas arī būtu viens no motivējošiem faktoriem paraudzīties ārpus Rīgas. Tas ļautu arī slimnīcām konkurēt par rezidentu piesaisti un lielāka alga papildinājumā ar attiecīgās pašvaldības papildus piedāvājumu – garantētu vietu ārsta bērnam bērnudārzā, dienesta dzīvokli utml. – būtu motivējošs faktors jaunajam speciālistam doties strādāt arī uz citām Latvijas lielākajām pilsētām.

Tāpat jāpalielina arī slimnīcas loma rezidentūras procesā un jāpaplašina apmācīttiesīgo ārstu skaits. Uzskatu, ka par tādu var būt ikviens sertificēts ārsts, kurš ir savā profesijā nostrādājis vismaz 5 gadus, jo galvenais jau ir paša ārsta pieredze un vēlme zināšanas jaunajam kolēģim sniegt, nevis apmācīttiesīgais statuss. Tas ļautu vieglāk organizēt apmācības procesus reģionālajās slimnīcās.

Plānotas izmaiņas arī saistībā ar rezidentu sadali pēc rezidentūras beigām, kas paredz, ka jaunajam ārstam 5 gadi oficiāli kā nodokļu maksātājam jānostrādā Latvijā, pretējā gadījumā atmaksājot valstij rezidentūras apmācības izdevumus (atskaitot rezidenta algu). Noteikumi arī paredzēs, ka, pabeidzot rezidentūru, ārsts saņems aprēķinu par izmaksām – kolēģiem, kas tomēr izvēlēsies strādāt ārzemēs, tā būs iespēja vērsties pie nākamā darba devēja ar prasību nokārtot esošās saistības ar valsti. Uzskatu, ka Eiropas Savienības vienotais darba tirgus ir patiesa vērtība un viena no pamatbrīvībām, vienīgi Latvijas nodokļu maksātājs nevar atļauties neprasīt kompensāciju par būtībā citai valstij sagatavotu speciālistu.

Esmu pārliecināts, ka iecerētās pārmaiņas rezidentūras organizēšanā, veicinot konkurenci gan starp universitātēm, gan slimnīcām Rīgā un reģionos nākotnē veicinās apmācības kvalitātes paaugstināšanos, kā rezultātā pacienti varēs ārstēties pie ārstiem ar augstu kvalifikāciju. Arī valsts finansējums, kas ir paredzēts jauno speciālistu apmācībai, tiks novirzīts nepastarpināti šim mērķim, tādēļ aicinu gan topošos jaunos ārstus, gan mācībspēkus uz minētajām pārmaiņām raudzīties kā uz vienu ļoti nozīmīgu posmu tādas veselības aprūpes sistēmas radīšanā, kas motivētu jaunos ārstus palikt Latvijā, nevis doties darbā uz ārzemēm.

veselības ministrs Juris Bārzdiņš