Izdegšanas sindroms: diagnoze un ārstēšana
Pārpūle, relaksācijas un atpūtas trūkums, saspringts darba grafiks, nesaskaņas ar priekšnieku un darbabiedriem, varbūt pat nepiemērots darbs sagādā ne mazums emocionālu vai pat fizisku diskomfortu? Atpūtu un labsajūtu nesagādā pat atvaļinājums? Liela daļa sabiedrības pat nenojauš, ka tas ir izdegšanas sindroms, turklāt - ar to iespējams tikt galā.
Izdegšanas sindromam ir raksturīgs emocionāls diskomforts, kognitīvas izpausmes (pazemināta atmiņa, koncentrēšanās grūtības, iestrēgstoša domāšana u.c.), uzvedības izpausmes un veselībai kaitējošu paradumu rašanās, ieinteresētības trūkums, ciniska, kritizējoša attieksme pret visu, pašvērtības zudums un negatīvs sava darba vērtējums, vienlaikus mazinās darba produktivitāte un efektivitāte. Tas ir darba vides ietekmē izraisīts stāvoklis cilvēkam, kuram nav bijuši nozīmīgi psihopataloģiski simptomi un kurš iepriekš varēja pilnvērtīgi funkcionēt tajā pašā darba situācijā, kurā izdegšanas sindroms radies, un kurš nevar atlabt no šī stāvokļa bez vides un situācijas maiņas vai palīdzības no ārpuses. Ar izdegšanas sindromu var būt saistīta depresija, neirozes, psihosomatiski traucējumi.
Veselības centra "Vivendi" psihiatre Inga Zārde uzsver, kādēļ svarīgi izdegšanas sindromu pamanīt savlaicīgi, - emocionālās problēmas spēj izraisīt fiziskus simptomus, tādēļ vēl pirms izdegšanas (burn out) jāmāk pamanīt tās sākumstadiju (brownout), jo profilakse un savlaicīga vēršanās pēc palīdzības var būtiski ietaupīt atlabšanai nepieciešamo laiku un līdzekļus, turklāt nodrošina noturīgāku efektu.
Dr. Inga Zārde norāda, ka vislielāko efektu izdegšanas sindroma ārstēšanā garantē kombinētā palīdzība - organizatoriskie pasākumi (nodrošina darba vieta: skaidras amata prasības, regulāra darba slodzes pārskatīšana, konkurētspējīgs atalgojums, karjeras izaugsmes iespējas, elastīgs darba grafiks, darba vadītāja atbalsts, darba slodzes un atalgojuma saskaņošana aizvietojošajiem darbiniekiem, darba rotācija, iespēja izglītoties, mikroklimats kolektīvā, komandas saliedēšanas pasākumi u.c.) un uz indivīdu vērstie pasākumi (psihoizglītošana, supervīzijas, psihoterapija, simptomātiskā ārstēšana). Turklāt ārstēšanas un profilakses ieteikumi šajā gadījumā ļoti cieši sasaucas.
Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docente Anda Ķīvīte akcentē, ka izdegšanas sindroms ir raksturīgs dažādu profesiju pārstāvjiem, tomēr augstāks risks ir tām, kurās ir intensīva saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir kādas fiziskas vai emocionālas vajadzības. Neapšaubāmi līderi ir t.s. palīdzošās profesijas: skolotāji, sociālie darbinieki, ārstniecības personas, psihologi un arī policisti, ugunsdzēsēji. Augsts izsīkuma līmenis konstatēts arī sabiedriskā transporta vadītājiem un reklāmas industrijas pārstāvjiem.
2012.gadā publicētā ASV veiktā pētījumā noteikts, ka izdegšanas sindroms ir 38% ārstu, bet pārējā sabiedrības daļā - 28%. Latvijā izsīkuma pazīmes vērojamas aptuveni trešdaļai ārstu. Augstāks izdegšanas risks ir mediķiem, pie kuriem akūtu (arī hronisku) veselības traucējumu gadījumā pacienti griežas vispirms, - neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi un ģimenes ārsti. Biežāk no šīs problēmas cieš laukos strādājošie mediķi, taču ārstniecības personu dzimumam un vecumam netiek piešķirta nozīmīga loma. Jo lielāks darba stāžs, jo augstāks ir arī izdegšanas sindroma risks.
