Ir trokšņi vai nav?
Bet ko darīt mammai? Nevar taču vienmēr vest bērnu vismaz pie trim dakteriem, lai pārbaudītu, vai visi saklausa vienu un to pašu, un vai tiešām ir jādzer antibiotikas, jo ir trokšņi dzirdami. Atliek vien uzticēties ārstam.
Bet uzticēšanās ir ļoti grūti saņemama nozīmīte, ne? Vienu reizi kaut kas misējas, un prātā visu laiku šaubu atblāzma – kā nez ir patiesībā? Lai arī man šī šaubu ēna nedaudz jau ir pārvilkusies domām, pēc pēdējās meitas slimošanas, kad 10 dienas dzērām antibiotikas un nevarēja pat saprast, vai palīdz vai nē, tomēr savam ārstam uzticos. Pretējā gadījumā nemaz neredzētu citu iespēju, kā mainīt ārstu.
Bet ar visu uzticēšanos un neuzticēšanos, ir jāmēģina ieklausīties iekšējā balsī, kura, starpcitu, daudz ko mums var pateikt priekšā. Bieži vien gan mēs to ignorējam, jo tai nav zinātniska pamatojuma, bet, iemācoties ieklausīties savā organismā, paši varam just – ir kaut kas noticis vai nav.
Ar bērniem, protams, ir grūtāk, lai arī viņi savas sajūtas un emocijas neslēpj, saprast – vai tiešām kaut kas kaiš vai ne, ir grūti. Risinājums tikai viens, atrast ārstu, kuram uzticaties, un kurš atzīst, ka ir cilvēcīgs – ja šaubās, nosūtīs pie speciālistiem uz analīzēm, nevis ne pa kam neatzīs, ka nesaprot. Diemžēl tādi stāsti ir dzirdēti.
Veselību! Lai skaists pavasaris!
Informācija ZL datubāzē
Informācija Pilseta24 portālu tīklā
Informācija portālā BalticExport.com
Biznesa profils firmas.lv
Informācija portālā visaigimenei.lv
