Arvien vairāk runājam par iekļaujošu sabiedrību, atvērtu darba vidi, vides piekļūstamību un citām iespējām, lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā. Invaliditātes statusa noteikšana un ar to saistītie jautājumi bieži cilvēkos rada neskaidrības, tāpēc par vispārīgiem jautājumiem saistībā ar minēto vairāk pastāstīja Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktora vietniece – invaliditātes politikas plānotāja Aiga Lukašenoka un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas vadītājas vietniece invaliditātes ekspertīzes jautājumos – invaliditātes politikas ieviesēja/īstenotāja Sandra Ausekle.

Invaliditātes statuss un tā iegūšanas process

Invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs vismaz mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, ko izraisījusi slimība, trauma vai iedzimts defekts un kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. Invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi veic personai ar fiziskās vai garīgās veselības traucējumiem, kuru dēļ tā nepārtraukti ārstējusies vismaz sešus mēnešus pirms iesnieguma iesniegšanas dienas Komisijā, tai ir radušies vai var uzskatīt, ka ir radušies stabili funkcionēšanas ierobežojumi un to apliecina medicīniskie dokumenti. Savukārt, ja personas veselības traucējumi ir smagi un ar nelabvēlīgu prognozi, vai personai ir radušies stabili funkcionēšanas ierobežojumi, invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi var veikt pirms sešu mēnešu perioda.

Funkcionēšanas ierobežojumi var būt dažādi, tāpēc, lai noteiktu invaliditāti, tiek vērtēts, kā saslimšanas (vai traumas) sekas ietekmē cilvēka funkcionālās spējas. To vērtē katrai personai individuāli, jo katras medicīniskās diagnozes izpausmi konkrētam cilvēkam ietekmē dažādi apstākļi, piemēram, citu blakus saslimšanu esamība, kā arī sociālie un vides faktori, līdz ar to katrs gadījums ir savā veidā unikāls. Tāpat tiek vērtēts, vai saslimšanas sekas personai ir ar pārejošām vai paliekošām sekām, kas nākotnē varētu traucēt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Invaliditātes noteikšanas pieeja atšķiras bērniem un pieaugušajiem – “proti, bērniem (no 0-18 gadu vecumam) patlaban invaliditāte tiek noteikta pēc citiem principiem nekā pilngadīgām personām, respektīvi, bērniem, nosakot invaliditāti, noteicošā ir medicīniskā diagnoze. Arī valsts sniegtais atbalsts invaliditātes gadījumā atšķiras dažādos vecuma posmos”, norāda Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktora vietniece – invaliditātes politikas plānotāja Aiga Lukašenoka.

“Svarīgi atcerēties, ka invaliditātes statuss ir kā atbalsta mehānisms, ko īsteno valsts, lai cilvēks saņemtu gan finansiālu atbalstu, gan atbilstošu sociālu palīdzību. Tādēļ invaliditātes statuss periodiski tiek pārskatīts, un tikai tad, ja cilvēkam tiešām veselības stāvoklis neuzlabojas un funkcionēšanas ierobežojumi ir stabili un neatgriezeniski, tādi, kuri nākotnē nav paredzams, ka mainīsies, šo statusu var noteikt uz mūžu”, stāsta Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas vadītājas (turpmāk – Komisijas) vietniece invaliditātes ekspertīzes jautājumos – invaliditātes politikas ieviesēja/īstenotāja Sandra Ausekle.

Svarīgi aspekti, kas jāņem vērā, piesakoties invaliditātes statusam

Foto: Freepik.com/ freepik

Invaliditātes risku visbiežāk pirmais pamana ģimenes ārsts, kurš sadarbībā ar konkrētās saslimšanas speciālistu pēc veiktās ārstēšanas un rehabilitācijas sagatavo nosūtījumu uz invaliditātes ekspertīzi, ja cilvēkam saglabājas funkcionēšanas ierobežojumi. Tomēr mēdz būt saslimšanas, kuru gadījumā traucējumi ir vairāk kāda konkrēta speciālista kompetence, vai cilvēks ilgstoši atrodas stacionārā sociālās palīdzības saņemšanai, kad nosūtījumu uz invaliditātes ekspertīzi var sagatavot attiecīgais speciālists vai stacionāra ārsts.

Lai personai veiktu invaliditātes ekspertīzi, tai Komisijā jāiesniedz iesniegums invaliditātes ekspertīzes veikšanai un ģimenes ārsta vai ārstējošā ārsta sagatavots nosūtījums – medicīniska rakstura dokuments, kurā ietverta arī anamnēze, veselības stāvokļa un tā ietekmes uz cilvēka funkcionēšanu apraksts. Vairāk par iesniedzamajiem dokumentiem var uzzināt Labklājības ministrijas mājaslapā.

Kopš 2015. gada invaliditātes ekspertīze pārsvarā tiek veikta bez personas klātbūtnes. Tāpēc, jo kvalitatīvāk sagatavots ārsta nosūtījums, jo precīzāk Komisija varēs izvērtēt cilvēka veselības traucējumus un to radītās sekas, un pieņemt lēmumu par invaliditāti. Eksperti vērš uzmanību, ka nereti cilvēki mēdz iesniegt dokumentus, kas invaliditātes ekspertīzes procesā ir lieki un Komisijas lēmumu neietekmē, piemēram, rēķinus, maznodrošinātā statusa apliecinājumu u.c.

Lai veicinātu korektu dokumentu aprit un mazinātu nevajadzīgo birokrātisko slogu, šobrīd notiek aktīvs informējošs darbs ārstiem speciālistiem un ģimenes ārstiem, lai skaidrotu, kādi dokumenti ir iesniedzami un kam pievērst uzmanību, sagatavojot nosūtījumu uz invaliditātes ekspertīzi.

Komisijas vadītājas vietniece Sandra Ausekle uzsver, ka novērtējumu klātienē Komisija veic tikai divos gadījumos – ja Komisijas rīcībā nav pietiekamas informācijas vai tā ir pretrunīga, respektīvi, gadījumos, kad no iesniegtajiem dokumentiem nav iespējams objektīvi novērtēt cilvēka funkcionēšanas ierobežojumus un to smaguma pakāpi. Klātienē cilvēks tiek uzaicināts ar oficiālu vēstuli, saskaņojot ekspertīzes laiku un vietu.

Ņemot vērā, ka invaliditātes ekspertīze ir komplekss cilvēka spēju izvērtēšanas process, invaliditātes ekspertīze vairāk tiek veikta klātienē, kad Komisijas nodaļu pieņemtie lēmumi tiek apstrīdēti. Apstrīdēšanas ekspertīzes procesa ietvaros dažkārt var tikt mainīts lēmums par noteikto invaliditātēs statusu (noteikto invaliditātes grupu), tāpat var tikt mainīts vai papildus izsniegts kāds no specifiskajiem atzinumiem, kas dod tiesības uz noteiktiem pakalpojumiem vai valsts sociālajiem pabalstiem. 

Ar katru gadu iesniegumu skaits invaliditātes ekspertīzes veikšanai pieaug. Tam ir vairāki iemesli, kā, piemēram, sabiedrības novecošanās kopumā, kas rada cilvēku, kas sasnieguši pensijas vecumu, pakāpenisku, bet sistemātisku, ienākšanu invaliditātes sistēmā. Pēdējos gados jo īpaši ieaug pensijas vecumu cilvēku īpatsvars starp visiem cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā.  Šī tendence novērojama ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.

Kā notiek iesniegumu izvērtēšana?

Foto: Freepik.com/ DC Studio

Kopumā invaliditātes ekspertīzes process ir divpakāpju – pirmajā etapā Komisijas ārsti (ārsti eksperti, kas nav amatpersonas) vai vecākie ārsti eksperti (ir amatpersonas) veic invaliditātes ekspertīzi. Otrajā etapā, pamatojoties uz Komisijas ārstu veikto ekspertīzi, Komisijas amatpersonas pieņem administratīvo aktu personas lietā. Sarežģītu vai kombinētu invaliditātes ekspertīžu gadījumā tiek piesaistīti citi ārsti eksperti, kuru specialitāte ir atbilstīga saslimšanai (piemēram, psihiatrisko saslimšanu vai redzes orgāna saslimšanu gadījumos). Kā jebkurā administratīvā procesā Komisijas amatpersonu izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību var apstrīdēt Komisijas vadītājam. Komisijas vadītāja lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Lēmuma apstrīdēšana un pārsūdzēšana gan neaptur tā darbību. 

“Vērtējot pilngadīgu cilvēka veselības traucējumus un funkcionēšanu, tiek izmantotas divas Pasaules veselības organizācijas starptautiskās klasifikācijas – Starptautiskā slimību klasifikācija (SSK-10) un Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācija (SFK),” uzsver Sandra Ausekle, bet Aiga Lukašenoka papildina, ka “invaliditātes noteikšanā aizvien vairāk piemēro Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikāciju (SFK), kas nozīmē, ka invaliditātes statuss arvien vairāk saistāms ar funkcionēšanas spēju novērtēšanu, nevis ar konkrētu medicīnisko diagnozi”. Tādējādi kopā informācija par diagnozi un funkcionēšanu nodrošina plašāku un daudzpusīgāku skatījumu uz cilvēka veselību un tās ietekmi uz cilvēka funkcionēšanu, kas tiek lietota lēmumu pieņemšanas gaitā. Pašreiz vēl invaliditāte bērniem un pilngadīgām personām tiek noteikta pēc atšķirīgiem principiem, jo, vērtējot atbilstību invaliditātei bērna vecumā līdz 18 gadiem, tiek vērtēti veselības traucējumi un to radītās sekas uz organismu, savukārt pieaugušajiem noteicošais ir šo seku ietekmes uz funkcionēšanu izvērtējums, ar funkcionēšanu izprotot cilvēka spēju veikt pašaprūpi, strādāt un integrēties sabiedrībā.

Ar esošo pieeju invaliditātes noteikšanā tiek vērtēti ne tikai personai piemītošie veselības traucējumi, bet arī sociālie aspekti un personas funkcionēšanas spējas, kas ietekmē invaliditātes smaguma pakāpi. Veicot invaliditātes ekspertīzi pilngadīgai personai, tā tiek veikta saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumu Nr.805 "Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi" (turpmāk – MK noteikumi Nr.805) 5. un/vai 6.pielikumā minētajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kuri balstās uz SFK klasifikāciju.

Savukārt bērniem līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot) invaliditāte tiek noteikta, pamatojoties uz MK noteikumu Nr. 805 4. pielikumā noteiktajiem kritērijiem. Visiem bērniem, nosakot invaliditāti, tiek noteikts “bērns ar invaliditāti” statuss, bez iedalījuma smaguma pakāpēs.

Visbūtiskākās atšķirības invaliditātes noteikšanas principos izjūtamas pārejas posmā no bērna uz pieaugušā vecumu (bērnam sasniedzot pilngadību – 18 gadu vecumu), tāpēc no 2025. gada septembra (atkarībā no Saeimā pieņemtajiem lēmumiem, apstiprinot 2025. gada valsts budžetu) ir paredzēts īstenot invaliditātes novērtēšanas pieejas maiņu bērniem. Plānotās izmaiņas paredz mainīt principus, atbilstoši kuriem tiek vērtēta invaliditātes noteikšana bērniem, nostiprinot funkcionēšanas novērtēšanu kā vienu no pamatprincipiem invaliditātes noteikšanā un harmonizējot pārejas posmu no bērna ar invaliditāti uz pilngadīgas personas ar invaliditāti statusu.

Kādi atvieglojumi pienākas personām ar invaliditāti?

Foto: Freepik.com/ Racool_studio

Atbalsts invaliditātes seku mazināšanai cilvēkiem ar invaliditāti atšķiras atkarībā no invaliditātes smaguma pakāpes, specifiskiem funkcionālā traucējuma veidiem un citiem kritērijiem. Valsts sniegtais atbalsts invaliditātes gadījumā tiek nodrošināts gan finansiālajā veidā, gan pakalpojumu un atvieglojumu veidā.

Vispārīgi par visiem pieejamajiem atbalsta veidiem vairāk var uzzināt Labklājības ministrijas mājas lapas sadaļā “Invaliditāte” apakašsadaļā “Atbalsta pakalpojumi”. Cilvēki, kuriem jau ir noteikts invaliditātes statuss, informāciju par savu statusu vienkopus var apskatīt latvija.gov.lv e-pakalpojumā “Mani dati VDEĀVK”. Informācija e-pakalpojumā pieejama gan par bijušajiem, gan spēkā esošiem invaliditātes lēmumiem, atzinumiem un ieteikumiem. E-pakalpojuma saņemšanai nepieciešams autorizēties latvija.gov.lv ar Latvijā izsniegtu drošu elektronisko parakstu vai izmantojot internetbankas autorizācijas datus.

Kādā termiņā tiek veikta invaliditātes ekspertīze un uz kādu termiņu nosaka invaliditāte statusu?

Iesnieguma izskatīšanas termiņš ir viens mēnesis no iesnieguma iesniegšanas Komisijā. Atsevišķos gadījumos lēmuma pieņemšanas termiņu var pagarināt uz laiku, bet ne ilgāku par četriem mēnešiem no iesnieguma saņemšanas dienas. Šādā gadījumā cilvēks par to tiek rakstiski informēts.

Abas ekspertes uzsver, ka iesnieguma izskatīšanas laiks Komisijā ir viens mēnesis, līdz ar to atkārtotas invaliditātes ekspertīzes gadījumā, lai savlaicīgi varētu saņemt lēmumu par invaliditāti, cilvēki ir aicināti iesniegumu Komisijā iesniegt mēnesi pirms noteiktā invaliditātes termiņa beigām. Ja iesniegums iesniegts īsākā laika periodā pirms noteiktā invaliditātes termiņa beigām, tiesības saņemt sociālo atbalstu uz laiku līdz lēmuma paziņošanai var netikt nodrošinātas. Tomēr jāuzsver, ka “pārrāvums” pašā invaliditātes statusā neveidosies, jo invaliditātes statuss tiek noteikts no dienas, kad Komisijā iesniegts iesniegums.

Nosakot invaliditātes termiņu, Komisija ņem vērā veselības traucējumu un funkcionēšanas ierobežojumu stabilitātes prognozi. Termiņu, uz kādu personai nosaka invaliditāti (gan bērnam, gan pilngadīgai personai), regulē MK noteikumu Nr.805 20.punkts.

Bērniem invaliditāti nosaka:

• uz 6 mēnešiem, vienu, diviem vai pieciem gadiem;
• uz periodu līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Šādu termiņu nosaka klasificētu anatomisku defektu vai veselības traucējumu gadījumos; ja līdz bērna pilngadības sasniegšanai atlicis mazāk nekā gads; kā arī tad, ja bērnam ir stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi, kuru dēļ invaliditāte ir bijusi nepārtraukti noteikta vismaz vienu gadu.

Personai no 18 gadu vecuma invaliditāte tiek noteikta:

• uz 6 mēnešiem, vienu, diviem vai pieciem gadiem;
• bez atkārtota invaliditātes ekspertīzes termiņa (uz mūžu). Šādu termiņu nosaka klasificētu anatomisku defektu vai veselības traucējumu gadījumos, vai ja ir stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi, kuru dēļ viena un tā pati invaliditātes grupa nepārtraukti bijusi noteikta vismaz piecus gadus.

Publikācija tapusi Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas īstenotā ESF+ projekta Nr.4.3.6.2/1/23/I/001 “Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas darbības efektivitātes un kvalitātes uzlabošana” ietvaros.