INFEKCIJAS PERĒKĻI DABĀ
Evolūcijas procesā bez cilvēku līdzdalības
izveidojušās īpašas vietas ar samērā vienveidīgām klimatiskajām un ģeogrāfiskajām īpatnībām, kas nodrošina dažu infekcijas slimību ierosinātāju pārnešanu no viena dzīvnieka uz citu ar asinssūcēju bezmugurkaulnieku (kukaiņu, ērču) starpniecību. Augu un dzīvnieku kopai, kas apdzīvo šo vietu, - biocenozei - raksturīgas noteiktas infekcijas slimības. Infekcijas perēkļiem dabā ir šādi komponenti: slimības ierosinātāji (vīrusi, baktērijas, riketsijas u.c), inficēti savvaļas dzīvnieki (ierosinātāju donori), ierosinātāju pārnesēji (odi, moskīti, blusas, ērces u.c.) un uzņēmīgi dzīvnieki (ierosinātāju recipienti). Infekcijas perēklī dzīvojošie dzīvnieki spēj uzņemt, ilgstoši uzglabāt un izplatīt dabā noteiktas infekcijas slimības ierosinātāju, tā veicinot slimības cirkulāciju. Ja perēklī iekļūst cilvēks, kam nav imunitātes pret attiecīgo slimību, un tam iekož inficēts kukainis vai ērce, cilvēks var saslimt, un tādējādi infekcijas perēklis dabā tiek atklāts. Ja cilvēks tādā perēklī nenonāk, tas ilgi paliek neatklātā, potenciālā stāvoklī. Infekcijas perēkļu izplatības robežas dabā atkarīgas no pārnesēja bioloģiskām īpatnībām. Lidojošie asinssūcēji kukaiņi (odi, moskīti) Var aizlidot no perēkļa 1,5 - 2 km attālumā, tā paplašinot infekcijas perēkļa robežas. Slimības ar infekcijas perēkli dabā pieskaitāmas pie antropozoonozēm; pēc pārnešanas veida tās ir transmisīvās infekcijas slimības. Infekcijas perēkļi dabā konstatēti šādām slimībām: ērču encefalītam, Japānas encefalītam, ērču spirohetozei, mērim, tularēmijai, toksoplazmozei, leptospirozei, ādas leišmaniozei, dzeltenajam drudzim, malārijai. LPSR konstatēti ērču encefalīta infekcijas perēkļi dabā (Rīgas, Limbažu, Ogres, Cēsu, Talsu rajonā). Slimībām ar infekcijas perēkli dabā ir sezonāls raksturs; tas saistīts ar pārnesēja aktivācijas periodu (piem., saslimšana ar ērču encefalītu sākas pavasarī, kad pēc ziemas guļas aktivējas ērces). Pēc pārslimošanas veidojas stabila imunitāte (izņemot malāriju). Profilakses pasākumi atkarīgi no tā, cik ilgi cilvēks uzturas infekcijas perēklī. Ja uzturēšanās ir neilga (ekskursija, medības, sēņošana, ogošana utt.), jālieto individuālie aizsargtērpi, repelenti (ķīmiskie preparāti, kas atbaida kukaiņus), pēc tam jāizdara vispārēja ķermeņa apskate. Ja nepieciešama ilgāka uzturēšanās infekcijas perēklī (ceļu būvēšana, arheoloģiskie darbi, meža ciršana), izdara vakcināciju. Daudzos gadījumos infekcijas perēkļus likvidē cilvēku saimnieciskā darbība, piem., purvu nosusināšana samazina malārijodu daudzumu. Pētījot infekcijas perēkļu sakarību ar dabas apstākļiem, var iepriekš paredzēt vēl neatklātos infekcijas perēkļus dabā.
