IMUNIZĀCIJA
organisma imunitātes (neuzņēmības) ierosināšana vai uzturēšana, ievadot kādu vakcīnu, imūnserumu (skatīt serums) vai gamma globulīnu. Imunizācija var būt aktīva un pasīva. Aktīvas imunizācijas gadījumā ar vakcīnām ierosina organismu pašu izveidot atbilstošās antivielas. Tāpēc infekcijas slimību profilaksē aktīvo imunizāciju lieto tikai tad, kad organismam vēl pietiek laika izstrādāt aizsargvielas (skatīt vakcinācija). Pasīvās imunizācijas (seroprofilakses) gadījumā organismā ar imūnserumu vai specifisko gamma globulīnu ievada jau gatavas antivielas. Pasīvā imunizācija dod tūlītēju, bet īslaicīgu (līdz 3 nedēļām) aizsargefektu. Šo imunizācijas izmanto tad, kad aizsargefekts vajadzīgs nekavējoties, t.i., ja imunizējamais jau bijis kontaktā ar kādu infekcijas slimnieku un slimības inkubācijas periods nav tik garš, lai vēl izdarītu aktīvo imunizāciju; piem., visām ar difterijas anatoksinu nevakcinētām personām pēc tuva kontakta ar difterijas slimnieku ievada antiserumu.