Ilgtspējīgai veselības aprūpes sistēmai kritiski nepieciešami jauni ārsti – to spēj nodrošināt tikai valsts un privātā sektora kopdarbs (VIEDOKLIS)

Raksta autore: Anita Kamenščikova, VCA Rezidentūras programmas vadītāja, VCA veselības klīnikas Aura vadītāja 

Latvijas veselības aprūpei šobrīd ir divi paralēli izaicinājumi: mediķu trūkums un ārstu paaudžu nomaiņa, kas jau tuvojas kritiskam slieksnim. Lai nodrošinātu, ka pacienti saņem kvalitatīvu palīdzību gan šodien, gan pēc 5–10 gadiem, ir nepieciešama ne tikai slimnīcu kapacitāte, bet arī spēcīgs, moderns ambulatorais sektors, kurā jaunie ārsti var praktizēties, strādāt un palikt Latvijā. Tieši tāpēc privāto ārstniecības iestāžu loma rezidentu sagatavošanā ir nozīmīga iespēja un arī viens no veselības aprūpes sistēmas ilgtspējas pamatiem. 

Privātajam sektoram ir smagsvara loma ambulatorās aprūpes attīstībā 

Valsts politika jau šobrīd atzīst, ka ambulatorā aprūpe ir mērķtiecīgi jāattīsta, jo tā ir efektīvāka, lētāka un pacientam ērtāka nekā stacionārā ārstēšana. Kopējais mērķis ir veicināt prevenciju un stiprināt ambulatoro aprūpi. Taču to var nodrošināt tikai tad, ja ambulatorajā vidē strādā augsti kvalificēti speciālisti. Privātā sektora medicīnas iestādes to spēj izdarīt, jo investē jaunākajās tehnoloģijās, nodrošina mūsdienīgas darba metodes, ievieš jaunas izmeklēšanas iespējas, attīsta minimāli invazīvas procedūras, kā arī ļauj daudzas manipulācijas veikt ambulatori, nevis slimnīcā. Turklāt privātajā sektorā ir ļoti liels fokuss uz efektivitāti, jo nav nekādu iespēju strādāt ar zaudējumiem un gada beigās paprasīt tos kompensēt no valsts budžeta.  

Taču pamatu pamats veselības aprūpes sistēmā jebkurā posmā vai līmenī ir tieši speciālisti. Jaunie ārsti labprāt izvēlas ambulatoro virzienu – viņi redz, ka arī ambulatorajā aprūpē ir  iespējams apgūt modernās metodes un jaunas tehnoloģijas, kas vēl pirms 10 gadiem bija pieejamas tikai stacionāros. Tas atvieglo arī slimnīcu darbu, palīdz ātrāk reaģēt un akcentē profilaksi. Stacionāros paliek tikai tie gadījumi, kas patiešām prasa sarežģītu un smagu ārstēšanu, ne vieglāk diagnosticējamas vai ambulatori ārstējamas diagnozes. Un šāds ceļš būtu uzlūkojams par pareizu.  

Tāpēc arī privāto ārstniecības iestāžu lielāka iesaiste rezidentu apmācībā ir kritiski svarīga spēcīga ambulatorā sektora veidošanai un kopējai veselības aprūpes ilgtspējai un attīstībai. Taču 2024. gadā no valsts budžeta rezidentūras vietām tikai 5% bija ambulatorajās iestādēs. 

Jaunie ārsti vēlas specializēties atbilstoši interesēm – bet valsts budžeta vietu sadale to ne vienmēr ļauj 

Izglītības sistēma nosaka skaidru ceļu – seši gadi studijas un pēc tam rezidentūra. Valsts apmaksā rezidentūru, katru gadu nosakot vietu skaitu konkrētām specialitātēm. Un ir arī maksas rezidentūra – tas nozīmē, ka, piemēram, izvēloties specializāciju ārpus valsts noteiktajām iespējām, rezidents maksā pats vai rezidentūru apmaksā darba devējs, privātie medicīnas uzņēmumi. 

Valstij ir pilnīgi pamatoti jāplāno, cik speciālistu un konkrēti kādās jomās ir nepieciešami, vienlaikus praksē tas nozīmē, ka daudzās specialitātēs budžeta vietu nepietiek, jaunie ārsti bieži spiesti izvēlēties virzienus, kas viņus nesaista, un sapņotais profesionālais ceļš tiek “apstādināts” administratīvu ierobežojumu dēļ. Tipisks piemērs: absolvents vēlas kļūt par dermatologu, taču dermatoloģijā rezidentūras vietu nav, un jaunajam ārstam tiek piedāvāts rezidentūrā studēt pavisam citu specialitāti, piemēram, oftalmoloģiju, par kuru viņam nav profesionālas intereses.  

Šī ir sistēmiska problēma. To iespējams risināt ar aktīvāku privāto medicīnas iestāžu iesaisti, nodrošinot rezidentūras vietas un atbalstu tiem jaunajiem ārstiem, kas vēlas attīstīties tieši savā izvēlētajā specialitātē un ne tikai stacionāros, bet arī ambulatorajā aprūpe. Tas gan nekādi neizslēdz to, ka budžeta vietu sadale joprojām kalpo arī kā instruments, lai piesaistītu speciālistus tām medicīnas jomām, kurās ārstu pietrūkst viskritiskāk.  

Nodrošinājums paaudžu maiņai ir vitāli svarīgs 

Nav noslēpums, ka Latvijas medicīnā ir jomas, kur speciālistu vecuma struktūra ir kritiska. Nereti vienā brīdī vairāki kolēģi sasniedz pensijas vecumu, savukārt jaunie ārsti attiecīgajā jomā nav sagatavoti pietiekamā skaitā, un pacienti paliek bez pieejama speciālista un nepieciešamā pakalpojuma. 

Valsts budžets šobrīd finansē nedaudz vairāk nekā tūkstoti rezidentu vietu. Katru gadu rezidentūrā tiek uzņemti aptuveni 280–300 jaunie ārsti. Veselības darbaspēka attīstības stratēģija no 2025. gada līdz 2029. gadam rāda satraucošu ārstu vecuma struktūru – vecumā virs 55 gadiem Latvijā ir ap 47% ārstu (ES vidēji – 35%). Vērojama gan arī pozitīva tendence, kas rāda, ka jauno ārstu īpatsvars Latvijā pieaug, un tas ir augstāks nekā vidēji ES valstīs. Būtiski ir jaunos ārstus spēt noturēt Latvijā. 

Privātās medicīnas iestādes, piemēram, VCA, nodrošina nepārtrauktu jauno ārstu piesaisti, lai paaudžu maiņa notiktu pakāpeniski un pacientiem vienmēr būtu pieejami speciālisti. VCA jau vairāk nekā septiņus gadus mērķtiecīgi iegulda jauno speciālistu attīstībā, izveidojot speciālu rezidentu apmācību programmu, kas aptver gan rezidentūras apmaksu, gan mentoringa programmu. Kopējais ieguldījums šajā programmā sasniedzis 1 miljonu eiro. Tās ir investīcijas cilvēkos, viņu nākotnē un sistēmas noturībā. Rezultāts ir ļoti skaidrs – katru gadu VCA piesakās liels skaits topošo medicīnas absolventu, kas vēlas praktizēt tieši pie mums. Viņi redz iespēju strādāt savā sapņu specialitātē, pieejamu darbu jau rezidentūras laikā, modernu vidi un tehnoloģijas, konkurētspējīgu atalgojumu, skaidru karjeras ceļu un profesionāļu atbalstu. 

Rezidentiem ir iespēja strādāt kopā ar pieredzējušiem kolēģiem un jau studiju laikā pakāpeniski iekļauties praktiskajā darbā, redzot pacientu diagnostikas un ārstēšanas procesu reālā vidē. Šī pēctecības nodrošināšana ir vitāli svarīga. 

Sadarbojoties ieguvēji ir visi 

Privāto ārstniecības iestāžu iesaiste rezidentūrā Latvijas veselības aprūpes sistēmai ir ļoti svarīga. Pirmkārt, tas ir veids, kā praksē stiprināt ambulatoro aprūpi un tās pieejamību Latvijā. Otrkārt, sniedzot iespēju rezidentūru veikt profesijā, kur speciālists grib attīstīties un redz savu nākotni medicīnā, vairāk jauno ārstu paliks Latvijā un būs mazāks ārstniecības personāla deficīts, ātrāka pacientu plūsma un mazāks stacionāru noslogojums. Tāpat privātās medicīnas iestādes spēj nodrošināt plašas tehnoloģiskās iespējas un augstu ārstēšanas kvalitāti ambulatorajā posmā. Ieguvēji ir visi – pacienti, jo palīdzība pieejama ātrāk, valsts – jo izmaksas ir zemākas, savukārt slimnīcas, – jo var fokusēties uz smagajiem gadījumiem, kā arī jaunie ārsti, jo var mācīties, strādāt un augt Latvijā. 

Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir lietderīga ciešāka valsts un privātā sektora partnerība ārstu sagatavošanā. Privātas medicīnas iestādes arī rezidentu apmācībā nav alternatīva vai plāns B – tas ir nepieciešams sabiedrotais, kas spēj nodrošināt modernu vidi, tehnoloģijas un iespēju jaunajiem ārstiem veidot profesionālo karjeru Latvijā.