Hospiss LV viedoklis par Valsts Kontroles revīzijas ziņojumu "Paliatīvā aprūpe Latvijā - ir vai nav?"
Raksta autore: Ilze Zosule, Hospiss LV līdzdibinātāja un valdes locekle
Nodibinājums Hospiss LV atzinīgi novērtē to, ka Valsts kontrole (VK) ir pievērsusi uzmanību paliatīvās aprūpes jomai. Sagatavotais revīzijas ziņojums balstās liela apjoma datos, kuri pierāda VK secinājumus. Mūsu organizācijai iespēja iepazīties ar šiem datiem ir ļoti būtiska, jo ikdienā sabiedriskajām organizācijām nav piekļuves daudziem datiem. Turpmāk šo ziņojumu varēsim izmantot, lai pamatotu arī Hospiss LV jau iepriekš izteiktos priekšlikumus ministrijām un politiķiem.
Papildus VK secinājumiem par paliatīvās aprūpes sistēmas nepilnībām vēlamies vērst sabiedrības un politiķu uzmanību uz sekojošiem trūkumiem, kurus iespējams novērst jau tuvākajā laikā.
Stacionāri un dienas centri
Latvijā ir nepieciešams hospisa pacientu dienas centrs(-i), kuros būtu iespējams sniegt pacientiem tādus pakalpojumus, kuru sniegšana nav iespējama pacienta dzīvesvietā, piemēram, nomazgāšana ar tekošu ūdeni, friziera pakalpojumi, ārsta un/vai māsas konsultācijas, atsevišķu manipulāciju veikšana, kā arī dienas centros pacientiem tiktu dota iespēja socializēties.
Dienas centrs būtu starpposms starp aprūpi mājās un stacionāru, palīdzētu pacientam un viņa tuviniekiem pierast pie esošās situācijas un to pieņemt. Šim mērķim būtu iespējams novirzīt tos resursus, kuri patlaban tiek neefektīvi izmantoti paliatīvās aprūpes kabinetos. Vienlaikus dienas centrs sniegtu atelpas brīžus tuviniekiem, kuri dienu no dienas aprūpē hospisa pacientu.
Tāpat nepieciešams pirmais hospisa stacionārs ar 12 līdz 16 pacientu vietām īpaši smagā stāvoklī esošiem hospisa pacientiem, vientuļiem pacientiem, vai tiem, kuru dzīvesvieta nav piemērota medicīnas pakalpojumu sniegšanai. Redzam risinājumu, ka telpas iespējams atrast kādā no valstij vai pašvaldībām, vai to kapitālsabiedrībām piederošiem īpašumiem, un tās pielāgot. Stacionāram nav nepieciešams būt kā slimnīcai, tas drīzāk var būt kā sociālās aprūpes iestāde, bet ar pietiekama apjoma un pastāvīgu ārstniecības pakalpojumu un speciālistu pieejamību. Hospisa stacionāra esamība atslogotu slimnīcu paliatīvās nodaļas un palielinātu šo nodaļu pieejamību, mazinātu rindas.
Nosūtījumi un mobilās komandas
Ir nepieciešams mainīt kārtību, kādā tiek izrakstīti nosūtījumi uz hospisu, nosakot, ka nosūtījumus uz hospisa aprūpi mājās var parakstīt ne tikai 4. un 5. līmeņa slimnīcu ārstu konsīliji, bet arī ģimenes ārsti un ārsti-speciālisti. Tas veicinātu savlaicīgu pakalpojuma pieejamību, jo, kā zināms, šobrīd pacienti aprūpi mājās saņem novēloti un atrodas aprūpē īsu laiku, lai gan varētu to saņemt līdz sešiem mēnešim.
Būtu jāpapildina medikamentu (šobrīd ir paredzēts ļoti ierobežots medikamentu skaits) un palīglīdzekļu klāstu, ko var izmantot mobilās komandas ārstniecības personas pacientiem dzīvesvietā.
Tāpat nepieciešams pilnveidot un papildināt mobilajās komandās atļauto ārstu-speciālistu sarakstu, jo pacientiem mājās ir nepieciešami arī tādi speciālisti kā ķirurgs, urologs un citi.
Informācijas pieejamība
Informāciju par pieejamajiem hospisa pakalpojumiem ir jānodrošina tādā formā, kādā mērķa grupas pacienti un to tuvinieki var viegli un ātri atrast un uztvert, nevis tikai digitāli. Šobrīd informācijas pieejamība ir ļoti ierobežota.
Pacientu tiesības
Normatīvajos aktos nepieciešams iestrādāt hospisa pacientu un to tuvinieku tiesības un pienākumus, pieejamo pakalpojumu klāstu un aprakstu, termiņus u.c. Šobrīd detalizēts apraksts ir pieejams tikai paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojuma iepirkuma dokumentos, kas nav publiski normatīvie akti. Uzlabojumi normatīvajos aktos veicinātu to, ka visā Latvijā pacienti saņemtu vienādi efektīvus un kvalitatīvus pakalpojumus, nebūtu iespējamas dažādas interpretācijas. Piemēram, vajadzētu izskaust multidisciplināras komandas idejai neatbilstošo praksi, kad pacienta tuvinieki tiek noformēti kā aprūpētāji konkrētā pacienta aprūpes laikā.
Nepieciešams pilnvarot kādu no personām vai iestādēm uzņemties mirstošo pacientu tiesību aizstāvību, jo hospisa pacienti nonāk pilnīgi beztiesiskā un diskriminētā stāvoklī, jo paši nevar pieņemt un īstenot savus autonomos lēmumus attiecībā uz savu dzīvi, veselību, atrašanās vietu.
Visām ārstniecības un sociālajām iestādēm jāuzliek par pienākumu nodrošināt hospisa pacientu privātumu un atbalsta personas klātbūtni kaut vai tik mazā mērā, kā katrai gultasvietai vairāku cilvēku palātā nodrošinot aizslietni un krēsliņu. Tas nemaksās daudz.
