HOMEOPĀTIJA
ārstēšanas metode, kuras pamatā ir uzskats, ka slimība jānovērš ar zāļlīdzekļiem, kas lielākās devās paši var izraisīt ārstējamai slimībai līdzīgus simptomus ("līdzīgs jāārstē ar līdzīgu"). Homeopātijas pamatus licis vācu ārsts Z. Hānemanis 19. gadsimta sākumā. Homeopātija balstās uz 5 pamatprincipiem: 1) slimnieks rūpīgi novērojams, it īpaši pievēršot uzmanību tā sūdzībām, raksturam, temperamentam, nosliecēm, ķermeņa uzbūvei; 2) slimības ārstēšanā lietojams zāļlīdzeklis, kas noteiktos apstākļos veselam cilvēkam spēj izraisīt līdzīgus simptomus; 3) visi zāļlīdzekļi pirms ieviešanas praksē pārbaudāmi veselam cilvēkam; 4) zāļlīdzeklis lietojams stipri atšķaidīts; atšķaidījumus Hānemanis nosaucis par potencēm un apzīmējis ar burtiem D (decimālpotence jeb desmitkārtīgie atšķaidījumi) un С (centesimālpotence jeb simtkārtīgie atšķaidījumi); 5) slimīgās parādības jānomāc nevis no ārienes, bet "jālikvidē no iekšienes" ar uzmanīgu kairinājuma terapiju. Ar homeopātiju drīkst nodarboties tikai kvalificēts ārsts homeopāts. Pirms ārstēšanas slimnieku rūpīgi izmeklē, ja nepieciešams, izmantojot arī laboratorijas datus, rentgenu, elektrokardiogrāfiju u.c. metodes. Zāļlīdzekļa veidu un atšķaidījuma pakāpi izvēlas atbilstoši slimības norisei: akūtos gadījumos zāļlīdzekļus lieto lielākos atšķaidījumos un biežāk; hroniskos gadījumos lieto zāļlīdzekļus, kas iedarbojas lēnāk un ar ilgākiem, nereti pat vairākas dienas gariem pārtraukumiem. Zāļlīdzekļus lieto galvenokārt iekšķīgi, ārstēšanas laikā izvairoties no kairinošām vielām - sāls, kafijas, tabakas, alkohola. Homeopātija izmanto dažādus, galvenokārt augu (piem., kurpītes, arnikas, beladonnas, driģenes, kalmju) un dzīvnieku produktus, kā arī dažādas ķīmiskas vielas (piem., arsēna savienojumus, kalcija karbonātu, vara acetātu, dzelzs fosfātu, kālija fosfātu, dzīvsudraba savienojumus, silikātus). Homeopātijas teorētiskie pamati mūsu dienās neiztur kritiku. Kā liecina prakse, ar homeopātijas metodēm nevar izārstēt nevienu smagāku slimību (ļaundabīgos audzējus, asins slimības, infekcijas slimības, tuberkulozi). Tomēr kā ārstēšanas palīgpaņēmiens homeopātija nav zaudējusi nozīmi arī mūsu dienās. Tas saistāms ar šādiem apsvērumiem: 1) homeopātijas metodes ir nekaitīgas, tās atbilst visas medicīnas pamatprincipam - nekaitēt; 2) mūsdienu medicīna bieži lieto ārstēšanas paņēmienus, kas tuvi homeopātijai, piem., dažu ādas slimību gadījumā lietotais rentgena apstarojums veselam cilvēkam nereti izraisa līdzīgu iekaisumu; 3) daudzas iedarbīgas vielas (vitamīnus, mikroelementus, hormonus, vakcīnas, serumus) mūsdienu medicīna lieto koncentrācijās, kas atbilst homeopātijas principiem par atšķaidījumiem; 4) pēdējā laikā medicīnas arsenāls papildinās ar zāļlīdzekļiem, ko jau sen pārbaudījusi un atzinusi par derīgiem homeopātija (bišu inde, čūsku inde, daudzi augu produkti); 5) homeopātijas ieteiktais vieglā kairinājuma princips labi saskan ar daudzām fizioterapijas metodēm; 6) tā kā homeopātija nav vispāratzīta, tā iegūst īpašas iedarbības oreolu, kas izmantojams daudzu hronisku slimību ārstēšanā kā svarīga psihoterapijas sastāvdaļa.
