HOLECISTĪTS
žultspūšļa iekaisums. Holecistīts var būt akūts un hronisks. Sievietes ar holecistītu slimo 2 - 4 reizes biežāk nekā vīrieši. Hroniskam holecistītam pamatā ir žults izvadceļu motorikas traucējumi. Visbiežāk žultspūšļa gļotādas bojājumu rada žults sastrēgums. Tam pievienojas bakteriālā infekcija, ko ierosina zarnu nūjiņa vai enterokoki, retāk streptokoki, stafilokoki u.c. baktērijas. Infekcija var nokļūt žultspūslī no zarnām - augšupejošā ceļā, no aknām - lejupejošā ceļā vai no blakusorgāniem - limfogēni. Tomēr ne vienmēr baktēriju vai lambliju atrašana žultī liecina par iekaisumu. Parasti holecistītam ir raksturīga akmeņu un t.s. smilšu veidošanās - hroniskais holecistīts saistīts ar akmeņu veidošanos un augšanu, bet akūts holecistīts - ar akmeņu migrāciju (skatīt žultsakmeņu slimība). Bezakmeņu holecistīts parasti ir sekas baktēriju embolijai žultspūšļa sienā sakarā ar dažādām infekcijas slimībām (vēdertīfu, dizentēriju, skarlatīnu). Holecistīta izveidošanās saistīta arī ar alerģisku procesu žultspūšļa sienā. Baktērijām un to toksīniem vai barības alergēniem nokļūstot žultspūslī, kā atbilde uz žultspūšļa sienas sensibilizāciju rodas alerģiska reakcija, kas veicina iekaisuma hronisku raksturu. Akūts holecistīts sākas pēkšņi ar t° paaugstināšanos un drebuļiem. Slimniekam labajā paribē ir stipras sāpes, kas izstaro uz labo plecu un lāpstiņu, ir slikta dūša, vemšana, vēdera uzpūšanās. Vēdera iztaustīšanas laikā žultspūšļa apvidus sāpīgs, dažreiz konstatē žultspūšļa palielināšanos. Mēle bieži ir sausa, aplikta. Palielinās leikocītu daudzums, un paātrinās eritrocītu grimšana. Līdzīgi izpaužas hroniska holecistīta paasinājums. Hroniskais holecistīts var izraisīt dažādus neraksturīgus traucējumus - sliktu dūšu, pastiprinātu gāzu veidošanos, atraugas, dedzinošu sajūtu, zarnu spazmas, aizcietējumu, kas mijas ar caureju. Taču var būt periodi, kad dominē žultspūšļa saslimšanas simptomi - labajā paribē ir spiedošas, retāk kolikveida sāpes, kas izstaro uz muguru, slikta dūša un vemšana. Parasti šādi traucējumi rodas pēc trekniem vai ceptiem ēdieniem, pēc fiziskas piepūles vai uztraukuma. Holecistītu diagnoscē, izdarot duodenālo zondēšanu un žults bakterioloģisko izmeklēšanu. Liela nozīme ir arī rentgenoloģiskai izmeklēšanai ar kontrastvielu palīdzību. Svarīgi noskaidrot, vai holecistīts saistīts ar funkcionējošu vai nefunkcionējošu žultspūsli. Ārstēšana. Ilgstoši jāievēro diēta, kas kavē žults sastrēguma veidošanos, veicina žults atdalīšanos un normalizē zarnu darbību. Slimniekiem nepieciešamas regulāras ēdienreizes. Uzturam jābūt pilnvērtīgam. Nedrīkst lietot žāvētus produktus, ceptus ēdienus, svaigus mīklas izstrādājumus, dzīvnieku taukus. Ieteicamas augu eļļas un dārzeņi katrā ēdienreizē. Nepieciešama ārstnieciskā fizkultūra. Iekaisuma procesa likvidēšanai lieto antibiotikas, pret sāpēm - spazmolītiskos līdzekļus (atropīns, papaverīns). Periodiski lieto žultsdzinējus līdzekļus. Visefektīvākais žults sastrēguma novēršanas līdzeklis ir duodenālā zondēšana. Tās laikā var ievadīt sārmainu minerālūdeni, kam
pievienota Karlovivaru sāls vai magnija sulfāts. Remisijas periodā ieteicams ārstēties kūrortā (Esentukos, Žeļeznovodskā, Boržomos, Truskavecā u.c). Reizēm - it sevišķi tad, kad radušies žultsakmeņi, - nepieciešams ārstēt ķirurģiski. Profilakse. Jānovērš žults sastrēgums. Nepieciešamas regulāras fizkultūras nodarbības. Laikus jāārstē citas gremošanas orgānu slimības (čūla, gastrīts, kolīts) un jālikvidē fokālās infekcijas perēkļi organismā.
