HIDRONEFROZE
nieres iekšējo dobumu progresējoša paplašināšanās un nieres audu atrofija traucētas urīna noplūdes dēļ. Hidronefroze var būt piedzimta vai iegūta, vienpusēja vai abpusēja. Slimo galvenokārt 20 - 40 gadu vecumā. Urīna atteci no nieres var kavēt piedzimtas anomālijas urīnorgānos (piedzimtā hidronefroze) vai slimības, visbiežāk urīnceļu akmeņu slimība, audzēji (ar dažādu lokalizāciju), tiberkuloze, hronisks pielonefrīts (iegūtā hidronefroze). Ja traucēta urīna noplūde, nierei darbojoties, tās iekšējos dobumos pieaug hidrostatiskais spiediens, sākumā paplašinās nieres bļodiņa, vēlāk nieres piltuves, un sākas audu atrofija. Nieres apmēri kļūst ļoti lieli, un to var sataustīt caur vēdera priekšējo sienu. Parasti ir trulas, spiedošas sāpes slimās nieres apvidū, nereti tās kļūst lēkmjveidīgas (kolika), ir slikta dūša un vemšana, ko pavada biežāka urinēšana. Dažreiz hidronefroze noris bez sāpēm. Ja hidronefrozei pievienojas infekcija, paaugstinās t°, rodas drebuļi. Hidronefrozi diagnosticē, izdarot endoskopisku un rentgenoloģisku izmeklēšanu, kā arī lietojot radioaktīvos izotopus. Ārstēšana. Ja saglabājušies funkcionējoši nieru audi, izdara plastiskas operācijas urīnceļu caurlaidības atjaunošanai; ja nieru audi gājuši bojā, nieri izoperē. Profilakse. Agrīna piedzimto anomāliju ķirurģiska korekcija, laikus jāārstē urīnceļu iekaisumi.
