Publicitātes foto

Cilvēkam draudzīgas baktērijas ir ļoti svarīgas gremošanas un imūnsistēmas veselībai ar to detoksikācijas un hormonu regulēšanas potenciālajām iespējām, kā arī piedaloties barības vielu sadalīšanas un absorbcijas procesos. Mainīta mikroorganismu ekoloģija zarnu traktā var radīt slimības un disfunkciju saistībā ar bakteriālās floras metabolisko aktivitāti un mikroorganismu antigēno būtību. Jebkuriem dzīviem organismiem piemīt kapacitāte veidot lielas populācijas pie fundamentālā nosacījuma, ka apkārtējās vides resursi ir pietiekami. Tas nosaka un ietekmē sugu daudzveidību noteiktajā ekosistēmā, t.sk. mikroorganismu vidē. Mums apkārt ir milzīga dzīvo organismu neredzamā pasaule, ko sauc par mikrobiomu.

Viens no cilvēka organisma mikrobiomiem ir gastrointestinālā trakta mikroflora. Tajā evolucionāri ir attīstījušās cilvēka  un mikroorganismu simbiotiskas attiecības: mikroorganismi iegūst enerģiju savai eksistencei no ogļhidrātiem, kas atrodami zarnu traktā, savukārt makroorganisms tādējādi tiek pasargāts no patogēnajiem slimību ierosinošajiem mikroorganismiem. Abas šīs sistēmas ir vienotas un viena otru ietekmē.

Gastrointestinālais trakts ir otra lielākā cilvēka organisma virsma un aizņem apmēram 250–400 m². Dzīves laikā caur to iziet apmēram 60 tonnas pārtikas. Tajā ir vairāk nekā 500 dažādu sugu mikroorganismu, par daudziem ir ierobežotas  zināšanas. Ir aprēķināts, ka vidēji pieauguša cilvēka zarnu traktā ir 10¹⁴ dzīvotspējīgu mikroorganismu ar kopējo svaru 1,0–1,5 kg. 99 % no fēču mikrofloras sastāv no baktērijām, bet ir sastopamas arī vairākas sēņu sugas un dzīvi organismi ar atšķirīgu barošanās un vairošanās mehānismu (protisti). Lai arī mikroorganismu galvenā funkcija ir barības vielu absorbcija un sagremošana, tiem ir arī citas funkcijas, un daži pētnieki pat uzskata, ka zarnu mikroflora jāvērtē kā papildu orgāns saistībā ar tās daudzveidību. Tajā pašā laikā arī zarnu trakta mikroflora ir pakļauta barības vielu antigēnu un mikroorganismu vielu maiņas produktu iedarbībai. Dzīves laikā mikroorganismu populācijas var svārstīties un mainīties atkarībā no vecuma, veselības, uztura un  pat pasaules reģiona, kurā cilvēks dzīvo.

Zarnu trakta toksikēmijas teorija veidojās jau Hipokrāta laikā, un 20. gadsimtā to papildināja Nobela prēmijas laureāta I. Mečņikova atzinumi. Zarnu toksikēmijas teorija ir pamats zarnu trakta disbakteriozes hipotēzei. Termins "disbakterioze" šodienas izpratnē nozīmē kvantitatīvas un kvalitatīvas zarnu mikrofloras, tās metboliskās aktivitātes un lokālās izplatības izmaiņas ar visām sekām. Zarnu trakta mikrobioms ir jutīga ekosistēma, kur katra sugas populācija cīnās no izstumšanas, konkurējot par dzīvei nepieciešamajiem resursiem. Arī dažādi ārējie faktori (medikamentozā terapija, fizioloģisks un psiholoģisks stress, diētas izmaiņas, jonizējošā radiācija, zarnu infekcijas u.c.) var izsaukt baktēriju populācijas līdzsvara zudumu. Pie disbakteriozes ir izmainījusies zarnu trakta normālā mikroflora, jo mainījušās zarnu mikroorganismu sugu normālās /dabiskās attiecības, notikušas izmaiņas mikroorganismu lokālā izplatībā un mikroorganismu metaboliskā aktivitātē, kas savukārt veicina toksigēno produktu atbrīvošanos un izplatīšanos zarnu traktā, kļūstot par būtisku faktoru daudzu hronisku deģenaratīvu slimību attīstībā.  

Ja zarnu trakta mikroorganismu populācija ir kļuvusi pārāk maza, tādējādi ietekmējot zarnu ekosistēmu, attīstās gastrointestināli traucējumi, kas var izpausties kā  translokācija, kad zarnu normālā mikroflora iziet no zarnu trakta un ierosina saslimšanu citos orgānos un audos, audzējs (piemēram, Costridium spp un Bacteroides spp. lielāks skaits nekā normālā populācijā palielina vēža iespējas risku), zarnu iekaisuma slimība, zarnu iekaisuma sindroma slimība u.c. 

Jau  1970. gadā A.Ф. Билибин izdalīja 4 disbakteriozes attīstības stadijas:
1. – strauji pazeminās normālo mikrofloras pārstāvju skaits to dabiskajās vietās zarnu traktā,
2. – strauji samazinās viena veida mikroorganismu skaits un palielinās citu,
3. – mainās autofloras lokalizācija, t. i., mikroorganismi parādās sev neraksturīgās organisma vietās,
4. – dažām mikroorganismu sugām vai to asociācijām parādās patogēnas īpašības. 

Disbakterioze var būt latenta vai subklīniska bez klīniskiem simptomiem, un to diagnosticē tikai laboratoriski, lokāla vai vietēja, kad attīstās lokāls iekaisums zarnu traktā, kā arī ģeneralizēta – saistīta ar makroorganisma funkcionālo barjeru izjaukšanu un makroorganisma rezistences spēju pazemināšanos.

No klīniskā viedokļa, pēc kompensācijas pakāpes disbakterioze var būt  kompensēta, t.i., nav reakcijas no makroorganisma puses ar patoloģiskie procesiem, subkompensēta, kad attīstās lokāls iekaisuma process zarnās, un dekompensēta, kad attīstās ģeneralizēts infekcijas process ar iekaisuma perēkļiem dažādos orgānos un audos, kas var novest pie organisma intoksikācijas un pat sepses. 

Disbakteriozi var iedalīt vairākās smaguma pakāpēs arī pēc aerobo un anaerobo mikrorganismu attiecībām:
1. – kad prevalē anaerobā mikroflora, laktobaciļu skaits nemainās, E.coli skaits palielinās vai samazinās, nosacīti patogēna mikroflora normas robežās,
2. – kad anaerobo un aerobo mikroorganismu attiecības vienādas, anaerobo skaits uz normas apakšējās robežas vai samazināts, samazināts E. coli skaits, parādās atipiskie celmi (hemolītiskā E.coli, stafilokoki), pazeminās laktobaciļu skaits, pieaug nosacīti patogēnās mikrofloras pārstāvju skaits,
3. – kad ievērojami samazinās aerobo baktēriju skaits, gandrīz visi ir atipiskie E.coli celmi, samazinās bifidobaktēriju un laktobaciļu skaits, kā rezultātā krasi pieaug nosacīti patogēno mikroorganismu skaits,
4. – kad bifidobaktēriju nav, ir neliels E. coli atipisko celmu skaits, nosacīti patogēnā mikroflora aug asociācijās, lai gan var dominēt kādi noteikti mikroorganismu štammi (hemolītiskie streptokoki, stafilokoki proteus u.c.).

Disbakteriozi var diagnosticēt klīniski un arī laboratoriski, pielietojot dažādas metodes: nosakot dažādu mikroorganismu metabolisma produktus ar bioķīmiskām metodēm, gāzu hromatogrāfiju u.c. (netiešas izmeklēšanas metodes), veicot fēču mikrobioloģisko izmeklēšanu, kas gan prasa salīdzinoši ilgu laiku līdz rezultātu iegūšanai. Pēdējos gados dažādi ražotāji piedāvā bakteriālo gastroenterītu diagnostiku ar molekulāri bioloģiskām metodēm, kas ir veicamas ātrāk, ir jutīgākas par klasisko mikrobioloģisko fēču izmeklēšanu un augsti specifiskas, bet Latvijā pagaidām tiek izmantotas tikai pētnieciskos nolūkos.

SIA "Nacionālais medicīnas serviss-Laboratorija" 
Mikrobioloģijas nodaļas vadītāja Dr. Arta Balode