Funkcionālā stāvokļa izmaiņas bērniem un to ietekme uz tālāko attīstību, diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi
Osteopāti cilvēka ķermeni labprāt salīdzina ar pulksteņa mehānismu. Pulkstenis rādīs laiku tikai tad, kad atsevišķās daļas nekļūdīgi darbosies kopā. Tomēr, lai viens vienīgs funkcijas traucējums neapstādinātu visu pulksteņa mehānismu, ķermenim piemīt spēja kompensēt: viena struktūra vājina citas struktūras traucējuma sekas. Problēma ir tā, ka palīdzošā struktūra vairs pilnā apmērā nespēj veikt savas funkcijas. Tai savukārt talkā nāk cita struktūra, un rodas jauna kompensācija. Tādējādi rodas kompensāciju ķēde, līdz kaut kad, kaut kur vairs nav iespējams kompensēt. Tad rodas jauns funkcionāls traucējums. Tas ir iemesls tam, ka slimību cēloņi bieži atrodas pilnīgi citur nekā sūdzības, ko tie izsauc.
Osteopāts, meklējot slimības cēloņus, cik vien iespējams, apgrieztā virzienā seko kompensāciju ķēdei. Tas ir ceļojums, kas viņu var izvest pa visu ķermeni. Tāpat kā pulksteņa mehāniskās daļas atrodas korpusā, tāpat visus ķermeņa orgānus ietver un caurvij plāni saistaudu apvalki, tā sauktās fascijas. Šīs atsevišķās fascijas pāriet cita citā un kopā veido lielu ķermeņa fasciju. Osteopātijā fascijām ir nozīmīga loma. To saspringuma stāvoklis osteopātam norāda uz funkciju traucējumu.
Tātad redzam, ka osteopātija sevī apvieno tradicionālās medicīnas zinātniskumu un dabas dziedniecības holistisko pieeju. Tajā arī balstās tās efektivitāte. Kur tā nespēj palīdzēt viena, to var pielietot kombinācijā ar vai kā papildinājumu citām ārstniecības metodēm. Ilggadējās izglītošanās ceļā osteopāts savas rokas ir izveidojis par jūtīgiem instrumentiem, izkopis tausti un dziļuma un telpas sajūtu. Tādējādi, balstoties uz savām zināšanām anatomijā un fizioloģijā, viņš var sataustīt traucējumus un ārstēt tos ar osteopātisko tehniku palīdzību. Osteopāts ar pacienta organismu komunicē tieši ar savu roku palīdzību, neesot atkarīgs no tehniskiem tulkiem.
Bērnu veselības problēmas katru gadu rada jaunus jautājumus ārstiem, vecākiem un pedagogiem. Kas ir par pamatu tik daudzām izmaiņām bērniem jau no dzimšanas un tālākos attīstības posmos, kuros bērnam ir aizvien grūtāk adaptēties noteiktā vidē atbilstoši savam vecumam?
Klasiski ir pieņemts, ka viss sākas no dzimšanas, ka galvenās problēmas rodas pie dzemdībām. Vecāku atbilde gan nereti ir, ka dzemdības noritējušas ļoti labi, nav bijis ne ķeizargrieziena, ne stangas, ne vakuumekstrakcijas, bet pie osteopātiskās apskates mēs redzam stipri ierobežotu kustīgumu dažādos mugurkaulāja līmeņos, ķermeņa un galvas asimetriju, mīksto audu bojājumu ar tonusa izmaiņām. Vai visas šīs izmaiņas ķermenī ir tikai dzemdību rezultāts?
Jaundzimušo adaptācija apkārtējā vidē ir pietiekoši grūta, jo tā nes sevī visas izmaiņas jau no grūtniecības laika, kas ir pakļauta medikamentoziem, mehāniskiem, fiziskiem, ķīmiskiem, stresa un citiem faktoriem.
Aplūkojot no osteopātijas viedokļa šīs situācijas, papildus klasiskajām pediatriem pieejamām diagnostiskajām metodēm, un veicot metodoloģisku osteopātisko diagnostiku, ir iespējams iedarboties jau uz šiem funkcijas ierobežojošiem faktoriem, sekmējot organisma pašregulācijas mehānismu, uzlabojot bērna attīstību, mazinot dekompensētas adaptācijas un procesa hronizācijas iespēju.
Izvērtējot praktisko pieredzi, nākas secināt, ka izmaiņas sākas jau daudz agrāk. Uzsākot osteopātisko ārstēšanu, var redzēt, ka pie izmaiņu korekcijas audiem, lai atbrīvotos, ir nepieciešams ilgāks laika periods nekā parasti. Tā tas mēdz notikt pie hroniskiem procesiem: bet kāda gan procesa hronizācija var būt jaundzimušajam?
Šī situācijas analīze ļauj domāt par to, ka bērnam ir bijis piespiedu stāvoklis, kurā viņš ir bijis fiksēts un kurā audi ir atradušies ierobežotā stāvoklī. Šajā piespiedu stāvoklī vielmaiņas procesi audos ir izmainīti, audi kā sūklītis maina savu struktūru un kustīgumu. Tādā veidā kustīguma ierobežojums audos ir sekas uz audu vitalitātes izmaiņām, un, saglabājoties ķermeņa piespiedu stāvoklim ilgāku laika periodu, atjaunošanās periods aizņems ilgāku laiku. Praktiski uz to atbildi var dot māte, kurai pajautājot, kādas izjūtas viņai bijušas grūtniecības laikā un kā bērniņš kustējies pēdējos mēnešus, saņemam atbildi, ka tas kustējies ļoti aktīvi. Precizējot, vai izjusts, ka tas maina savu stāvokli, vai arī ar kājām dauza pa vienu un to pašu vietu, atbilde bieži vien apstiprina pēdējo.
Ņemot vērā to, ka bērns vienmēr centīsies ieņemt dzemdē sev ērtāko stāvokli, visi strukturālie ierobežojošie faktori no mātes puses (iegurņa asimetrija, mugurkaula deformācijas u. c. struktūras deformācijas, dzemdes fizioloģiskie un iedzimto izmaiņu stāvokļi, kas paaugstina dzemdes tonusu), medikamentozie, fiziskie un ķīmiskie faktori, kā arī stress ietekmēs bērna pozicionālo stāvokli dzemdē. Tam, kādā stāvoklī bērns ir atradies dzemdē, ir ļoti liela nozīme osteopātiskajā ārstēšanā!
Apkopojot visas izmaiņas, kas ietekmē dzemdes stāvokli un tātad arī bērnu, saprotam, ka bērns pārdzīvos visus šos pozitīvos un negatīvos notikumus tieši tāpat kā māte, reaģējot ar noteiktu stāvokļa maiņu, kas bērnam noteiktās zonās atstās ietekmi audos, izraisot savu simptomātiku.
Sekas šiem stāvokļiem var būt dažādas. Tās var izpausties gan kā neliels diskomforta stāvoklis, gan kā nopietnas disfunkcijas dažādās struktūrās. Visbiežāk šīs somatiskās disfunkcijas izpaužas krūšu un krusta daļās, galvā, kur kā sekas var būt uzvedības traucējumi (uzbudinājumi, skoliozes, apgrūtināta zīšanas un rīšanas funkcija u.c.), kā arī neskaidra raudāšana, uzbudinājumi, panika, dusmas, galvas mētāšana un dauzīšana.
Tāpēc osteopātiskā ārstēšana atsevišķos gadījumos vēlama jau grūtniecei un bērnam, kā arī vajadzētu turpināt strādāt pēc dzimšanas, jo galvenais mērķis ir, lai audu atmiņā mazinātu šo izmainītās informācijas daudzumu, somatisko un enerģētisko disfunkciju esamību, uzlabojot organisma aizsargspējas.
Ļoti nozīmīga loma šajā pozicionālajā stāvoklī ir tam, kur ir novietota bērna galviņa, jo visi iepriekšminētie komprimējošie faktori darbojas uz kraniālajām struktūrām, ietekmējot gan kaula augšanu, gan tā pozicionālo stāvokli. Ja galvaskausa kaulu šuves saaug pārāk agri, tad runājam par agrīnu pārkaulošanos. 10-20% gadījumu pāragrai galvaskausa šuvju saaugšanai bērna vecumā ir ģenētiski cēloņi, pārējos gadījumos tie ir neskaidri. Osteopātijas skatījumā šuvēm ir šarnīra funkcija - tās atvieglo atsevišķo galvaskausa kaulu kustību attiecībā citam pret citu. To kustīgums nepieciešams normālai augšanai un veselīgai funkcijai vēlākā periodā.
Ar osteopātisko tehniku palīdzību osteopāts mēģina atbrīvot galvaskausa šuves un ar tām saistīto saspringumu galvaskausā un ķermenī. Tādējādi viņš palielina galvaskausa kaulu kustīgumu vai vismaz uztur esošo kustīgumu, lai novērstu iespējamo smadzeņu ierobežojumu. Lielā mērā pie galvaskausa deformācijas ir samazināts atsevišķo kaulu kustīgums un ierobežots primārais respiratorais mehānisms, un otrādi - konkrētu kaulu ierobežotais kustīgums var izraisīt deformāciju. Tas var izraisīt virkni jau minēto traucējumu: zīšanas, rīšanas, runas, vai kopumā kavēt motorisko attīstību. Šajā situācijā ir svarīgi zināt deformācijas īstos cēloņus un meklēt kustību ierobežojumus. Tie var atrasties galvaskausa pamatnē vai arī citur ķermenī. Šos funkcionālos traucējumus osteopāts ārstē ar manuālo tehniku palīdzību, tādējādi galvaskausa deformācijas ātrāk izzūd un pazūd arī to izraisītie simptomi.
Patiesībā, lai osteopātiskā ārstēšana noritētu sekmīgi, osteopātam ir jānoskaidro, kādā pozīcijā bērns ir atradies dzemdē. Osteopāts uz šo jautājumu var atbildēt salīdzinoši ātri - atbildi sniedz audi, kuri glabā savā atmiņā informāciju par to, kas grūtniecības laikā ir noticis audu līmenī. Piemēram, ja bērns guļ izliecies, ar stipri atmestu galviņu, tas liecina par to, ka šī poza ir ērta gan viņam, gan viņa audiem, neraugoties uz to, ka tas ir nefizioloģisks stāvoklis. Jebkurš cits stāvoklis rada bērnam sasprindzinājumu, kurā viņš izjūt diskomfortu. Šos sasprindzinājumus audi saglabā savā atmiņā, pie tam kopā ar tā brīža emocionālo vai psiholoģisko kontekstu.
Rodas jautājums: vai ir pietiekoši novietot bērnu šajā stāvoklī, lai viņš pats tālāk varētu veikt nepieciešamās korekcijas, jeb paškorekciju? Ja tas būtu tik vienkārši - tad tas jau būtu noticis. Jāsaka, ka ne vienmēr piespiedu poza izpaužas tik redzamā veidā. Te ir iespējami trīs gadījumi:
1. poza nav izteikta - jautājums, kas tai neļauj izpausties (patiesībā tā neizpaužas tā iemesla pēc, kas ir saistīts ar bērna ķermeņa reakciju uz posturālo agresiju);
2. poza izpaužas, bet nekoriģējas bez ārējas palīdzības - jautājums, kas tai to neļauj (katrai pozai ir savs ass punkts vai fulcrum (zona), ap kuru notiek ķermeņa mobilizācija; atbalsts var veidoties divējādi - vai nu iekšēji emocionālā faktora rezultātā, vai ārēji caur bojājuma zonu noteiktā apvidū);
3. centrālās ass traumatisms - lokālas darbības (šajā gadījumā bērns vai nu uzreiz parāda savu stāvokli, vai arī nevar to izdarīt, jo ir iekšējais stress (izbailes, bailes) vai kompensācijas reakcija, kas to slēpj).
Apkopojot visu iepriekš minēto, bērna attīstībai svarīgi ir izvērtēt visas šīs izmaiņas jau ļoti agrīnā periodā, vēlams tūlīt pēc dzimšanas, īpaši uzmanību pievēršot galvas rotācijai. Jo, saglabājoties ķermeņa asimetrijai pa centrālo asi, kas veido piespiedu pozas, tiks apgrūtināta bērna spēja pareizi noturēt galviņu, fiksēt to, tiks apgrūtināta pozicionāla gulēšana gan uz vēdera, gan uz sāniem. Šīs izmaiņas ietver sevī arī muskulatūras disbalansu, kā rezultātā var tikt traucēta motoriskā attīstība (velšanās, rāpošana, ķermeņa vertikalizācija). Pie nekoriģētām izmaiņām, bērnam sākot staigāt, organisms gravitācijas spēka ietekmē adaptēsies un kompensēs šī izmaiņas ar citu struktūru palīdzību. Bērnam līdz 6 mēnešu vecumam pašregulācijas mehānisms ir ļoti augstā līmenī, tāpēc vēlams veikt korekcijas maksimāli agrīnā periodā. Arī tad, ja pastāv nopietnas ģenētiskas problēmas, kam nepieciešama operatīva ārstēšana, periodā līdz gada vecumam un arī gada vecumā, tad maksimāli agri ir jāuzsāk strādāt ar šo bērnu, lai stimulētu fizioloģisko kustību attīstību, kas dos efektīvākus rezultātus nekā, ja to veiks tikai pēc operatīvās ārstēšanas. Vērtējot bērnu attīstību tālāk, katrā nākamā attīstības etapā, šīs nekoriģētās ķermeņa izmaiņas raisīs jaunas atbildes reakcijas uz kādu no adaptācijas mehānismiem, izpaužoties kā runas, uzvedības un stājas traucējumi vai biežas ARS.
Jebkuram jaundzimušajam zīdainim ir nepieciešama diagnostiska metodoloģija, kas balstīta uz spēcīgu paškorekcijas potenciālu ņemot vērā nenobriedušās struktūras. Osteopātam ir ļoti plašas diagnostikas iespējas dažādos audu līmeņos, kas ļauj noskaidrot patoģenēzes cēloņus, novērtēt disfunkcijas prognozi un noteikt ārstēšanu.
Izvērtējot visas izmaiņas, osteopātam ir lielas iespējas strādāt profilaktiski. Osteopātija tieši attiecībā uz bērniem piedāvā lielo priekšrocību darboties preventīvi. Atklājot funkciju traucējumus un kompensācijas un veicot terapiju, pirms tās pārvērtušās strukturālos traucējumos un bojājumos, osteopātija tradicionālajā izpratnē darbojas profilaktiski - tā, cik vien iespējams, novērš vēlāko slimību rašanos.
Neraugoties uz visām priekšrocībām, osteopātija nav universāls līdzeklis. Tās robežas ir tur, kur nepietiek ar ķermeņa pašdziedināšanās spējām, lai tas būtu vesels. Smagu un akūtu slimību gadījumā osteopātija var būt papildu ārstēšanas metode, tomēr galvenā loma šeit būs tradicionālajai medicīnai.
Osteopātija nav neatliekamā medicīna, kas draudīgās situācijās var glābt dzīvību. Tā spēj palīdzēt tikai tur, kur slimībām ir organiski cēloņi. Osteopāts ļoti labi zina savas robežas un nepieciešamības gadījumā nosūta savu pacientu pie speciālista.
Anda Polna,
ārste pediatre osteopāte
