Fizioterapijas nozīme mentālajā veselībā
Raksta autore: Evita Brensone, “Klīnikas Dzintari” sertificēta fizioterapeite
Mums ir diezgan skaidrs, kāpēc vērsties pie fizioterapeita, ja sāp mugura, nepieciešams atgūties pēc traumas vai operācijas, bet – vai fizioterapeits var palīdzēt arī tad, ja grūtības sākušās ar ilgstošu stresu, trauksmi vai izdegšanu?
Iedomājieties – jau ilgāku laiku dzīvojat lielā spriedzē. Sākumā šķiet, ka vienkārši jāpaciešas. Mazliet saspringts kakls, savilkti pleci, galvassāpes. Vēlāk pamanāt, ka pat vakarā ir grūti atslābināties. Žoklis saspringts, elpa kļuvusi seklāka, miegs vairs neatjauno spēkus. Aktivitātes, kas agrāk šķita pašsaprotamas, pēkšņi prasa milzīgu piepūli.
Un kādā brīdī ķermenis pasaka savu skaļo STOP.
Īpaši mulsinoši ir tad, ja analīzes ir labas un izmeklējumos nekas būtisks netiek atrasts, bet jūs tik un tā nejūtaties labi.
Ilgstošs stress var izpausties arī ķermenī – ar muskuļu saspringumu, sāpēm, izmainītu elpošanas ritmu, miega grūtībām, nogurumu un nevēlēšanos kustēties. Savukārt, jo sliktāk jūtamies fiziski, jo grūtāk kļūst par sevi parūpēties. Veidojas aplis, no kura reizēm ir grūti izkļūt vienam.
Un te fizioterapeits var palīdzēt
Fizioterapeits strādā ne tikai ar traumētu celi vai sāpošu muguru. Viņš var palīdzēt ar to atveseļošanās daļu, kas notiek ķermenī – novērtēt muskuļu saspringumu un kustību, palīdzēt mazināt fizisko diskomfortu, pievērst uzmanību elpošanai un pakāpeniski atgriezt kustību ikdienā.
Nē, tas nenozīmē, ka uzreiz būs jāiet uz sporta zāli. Ja ir grūti piecelties, nomazgāties un aiziet uz darbu, padoms “tev vienkārši vairāk jāsporto” var izklausīties gandrīz absurdi. Fizioterapijai nevajadzētu kļūt par vēl vienu vietu, kur kaut kas obligāti jāizdara, jāsasniedz un jāiztur.
Kustībai jākļūst par atbalstu, nevis vēl vienu pienākumu. Vienam sākums būs desmit minūšu pastaiga. Citam – daži vienkārši vingrojumi vai individuāla nodarbība. Vēl kādam palīdzēs vingrošana grupā, kur noteikts laiks un citu cilvēku klātbūtne ļauj izdarīt to, ko vienatnē šobrīd izdarīt ir grūti.
Bet – kur lai ņem motivāciju?
Varbūt nekur. Motivācija ne vienmēr atnāk pirms darbības. Dažreiz sākam bez tās – ar pavisam mazu, paveicamu soli. Te ir viena no fizioterapijas priekšrocībām: jums tas nav jādara vienam. Ir konkrēts laiks, vieta un cilvēks, kurš palīdz pielāgot slodzi šodienas pašsajūtai, pamana progresu un iedrošina turpināt.
Fizioterapija neaizstāj psihoterapiju vai citu nepieciešamo medicīnisko palīdzību, taču tā var būt vērtīga daļa no atveseļošanās procesa. Tāpēc pie fizioterapeita nav jāgaida brīdis, kad sāk “pa īstam” sāpēt. Varat atnākt arī tad, kad jūtat: mans ķermenis vairs nejūtas labi. Kad visu laiku esat saspringts. Kad kustība pazudusi no ikdienas. Kad gribat sākt, bet nezināt, ar ko.
Jo mentālās veselības grūtības mēs nepiedzīvojam tikai domās. Mēs tās piedzīvojam arī ķermenī.
Reizēm pirmais solis ir pavisam vienkāršs – atnākt pie fizioterapeita un pajautāt: “Ar ko es varu sākt?”
