"Pirms kāda laika ievēroju, ka manas draudzenes mamma runājot sākusi jocīgi šķobīt muti. Tā, it kā censtos vienu sejas pusi nekustināt. Kad sadūšojos pajautāt, kas noticis, draudzene tikai paraustīja plecus – kustinot labo sejas pusi, mammai esot neciešamas sāpes," stāsta Ilva. Pateicoties savulaik iegūtai izglītībai medicīnas jomā, viņai radās nojausma, ka problēmas cēlonis varētu būt trīszaru nerva neiralģija. Nojausma bija pareiza.

Nākamajā dienā – pilnīgi vesela

"Draudzenes mamma bija lietojusi ārsta izrakstītus medikamentus, taču vairāk nekā pusgadu risinājums netika rasts," saka Ilva, "ēdot, runājot vai vienkārši kustinot sejas labo pusi, viņai bija pēkšņas, ļoti spēcīgas sāpes." Ilva ieteica draudzenes mammai pierakstīties uz vizīti pie neirologa un pastāstīja arī par savu versiju – ka pie visa vainīgas varētu būt problēmas ar trīszaru nervu.

Sieviete paklausīja, devās pie cita neirologa, veica nozīmētās pārbaudes un uzzināja diagnozi – tā patiesi bija trīszaru nerva neiralģija, kas radīja neciešamas sāpes. "Pirms kāda mēneša draudzenes mammai veica operāciju, un jau nākamajā dienā viņa brauca mājās no klīnikas kā pilnīgi vesels cilvēks," teic Ilva, "viņai vairs nav jālieto spēcīgie pretsāpju medikamenti, viņa var ēst, runāt, smaidīt… darīt visu tāpat kā iepriekš, kad problēma vēl nebija radusies." 

Klīnikas DiaMed neiroķirurgs Raimonds Mikijanskis stāsta, ka tipiska trīszaru nerva neiralģija izpaužas kā elektriskai strāvai līdzīgas sāpes, kas ilgst dažas sekundes: "Tās ir spēcīgas sāpes, kas ātri izzūd, taču atkārtojas atkal pie sejas kustībām."

Kā elektrības trieciens

Trīszaru nervs iziet no galvas smadzeņu stumbra un galvas kausa pamatnē veido trīs zarus. Tie savukārt pa trīs dažādām atverēm galvaskausā aizstiepjas līdz sejas virspusei. Pirmais nerva zars stiepjas virs acs, otrs – zem acs jeb augšžoklī un trešais zars iestiepjas apakšžoklī. Ir divi trīszaru nervi – viens iestiepjas sejas labajā, otrs kreisajā pusē.

Kā saka neiroķirurgs Mikijanskis, sāpes var izpausties vienā vai divos, retāk visos trīs šī nerva zaros: "Un šīs sāpju lēkmes provocē jebkāda sejas kustināšana – ēdot, smejoties, runājot, tīrot zobus. Lai izvairītos no tām, cilvēks iemācās ēst, runāt, nekustinot vienu mutes pusi, jo katra kustība provocē sāpju lēkmi, kas ir kā spēcīgs elektrības trieciens, izraisot drausmīgas sāpes sejā."

Dakteris uzsver, ka daļai cilvēku šīs sāpes var būt visu laiku, bet citiem - parādīties, tad uz vairākiem mēnešiem pazust, un atkal uzrasties. Šīs sāpes mēdz pazust un atkārtoties, pazust un atkārtoties. "Tā ir tipiska trigemināla neiralģija," teic Mikijanskis. 

Asinsvadu vaina

Izrādās, tas ir mīts, ka trīszaru nervs sāk sāpēt pēc tam, kad lielā vējā staigāts bez cepures galvā. Tipiskas trīszaru nerva neiralģijas iemesls ir nerva nospiedums ar blakusesošo asinsvadu. Zināms – nerva zari anatomiski atrodas ļoti tuvu asinsvadiem. Dažkārt tik tuvu, ka tie sāk spiest nervu, un cilvēks to izjūt kā neciešamas, pēkšņas sāpes.

"Problēmu parasti konstatē, veicot magnētisko rezonansi. Izmeklējuma laikā labi redzams, vai asinsvads spiež uz nervu, vai ne. Jāsaka arī, ka bieži ir pacienti, kuriem asinsvads – vēna vai artērija – patiešām spiež uz nervu, bet viņi to nejūt, viņiem nav trīszaru nerva neiralģijas. Acīmredzot sāpju esamība vai neesamība atkarīga no tā, cik spēcīgs ir spiediens uz nervu," skaidro neiroķirurgs.  

Problēmai ir divi risinājumi – visu mūžu lietot pretsāpju zāles, kas atstāj iespaidu uz nierēm, aknām un citiem orgāniem, vai veikt operāciju. "Zāles tikai novērš sāpes, bet nerisina problēmas cēloni, jo ar medikamentiem nav iespējams pavirzīt asinsvadu prom no nerva. Tāpēc cilvēkam, kuram nav nekādu citu nopietnu blakus saslimšanu,  noteikti labākais risinājums ir operācija, pēc kuras viņš būs vesels cilvēks," papildina neiroķirurgs Jānis Šlēziņš.

Operācijas laikā neiroķirurga galvenais uzdevums ir atdalīt nervu no asinsvada, kas spiež uz to. Tikai mieru - nedz nervs, nedz asinsvads netiek pārgriezti, kā varētu šķist, bet gan starp šiem abiem kaimiņiem tiek ievietots speciāls teflona materiāls, kas kalpo kā matracītis, lai asinsvads vairs nespiestu nervu.

"Cilvēks pēc operācijas pamostas, un šausmas ir beigušās. Viņš ir vesels!" uzsver dakteris. Viņš piebilst, ka vēl nesen kopā ar kolēģi Mikijanski operējis pacientu, kuram viens nerva zars bijis iespiests starp artēriju un vēnu. Pēc pamošanās no narkozes, pacients bijis pārsteigts, ka var brīvi runāt un vairs nekas nesāp.

Mazs iegriezums aiz auss

Ārsti atklāj, ka lielākai daļai pacientu, kuri cieš no trīszaru nerva neiralģijas, nav veikti izmeklējumi, kas ļauj atklāt problēmas cēloni. Cilvēkam nozīmē pretsāpju zāles, un viss. Šāds stāsts ir arī minētajam, nesen operētajam pacientam – vīrietis domājis, ka tāds liktenis un nāksies sadzīvot ar šīm sāpēm visu atlikušo mūžu, līdz kādu vakaru abi ar sievu kādā interneta vietnē izlasījuši par operāciju, ko iespējams veikt analogas problēmas gadījumā. "Tā beidzās šī pacienta ciešanas, kas ilga četrus gadus," stāsta Mikijanskis un piebilst, ka operācija ir minimāli invazīva: "Pateicoties mūsdienīgām iespējām, operācija ir ļoti saudzīga. Protams, galvaskauss ir jāatver, lai piekļūtu tā iekšienē esošam nervam, bet tas tiek izdarīts caur ļoti nelielu atveri un pēc tam izzāģēto kaula gabaliņu ievietojam atpakaļ un piekniedējam ar titāna kniedēm. Dažreiz atvērums ir tik neliels, ka pat nav, ko likt atpakaļ. Savukārt brūce atrodas aiz auss matu augšanas zonā, tāpēc tā nav redzama, toties pacients vienā mirklī ir izārstējies no invalidizējošas slimības."

Brūces dzīšanas laiks ir aptuveni divas nedēļas, taču mājās pēc operācijas pacients var doties jau nākamajā vai vēlākais aiznākamajā dienā. 

Neiroķirurgs Šlēziņš vēl uzsver, ka trīszaru nerva neiralģija var izpausties arī kā šķietamas zobu sāpes vienā pusē, un ir pat cilvēki, kuriem izrauti visi vienas puses zobi, taču sāpes nerimstas. Un tikai tad tiek atklāts, ka patiesībā pie vainas ir trīszaru nervs. "Bet veselie zobi jau ir zaudēti," saka dakteris un piebilst, ka minētā problēma visbiežāk sāk izpausties vecumā starp 30 un 50 gadiem, un statistikas dati liecina, ka uz 100 tūkstošiem cilvēku ir astoņi jauni gadījumi katru gadu. Tātad Latvijā tie varētu būt nepilni simts jauni gadījumi gadā. Taču ņemot vērā to, ka šī problēma bieži netiek atpazīta un ārstēta, kopējais pacientu skaits Latvijā noteikti būtu mērāms daudzos simtos.