Eksperti skarbi vērtē pastāvošo zāļu kompensācijas sistēmu un valsts attieksmi pret smagi slimiem pacientiem
Tiesību un medicīnas jomas speciālisti diskusijā par medikamentu pieejamību norāda uz vairākām būtiskām problēmām zāļu kompensācijas mehānismā un aicina valdību neaizbildināties ar līdzekļu trūkumu.
Lai atrisinātu pašreizējo situāciju, kad daudziem pacientiem nav pieejamas dzīvībai svarīgas zāles, ir jāsakārto gan tiesiskais regulējums, gan tūlītēji jāmaina valsts attieksme pret slimniekiem – šāds bija ekspertu viedoklis Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrības un Sorosa Fonda Latvija rīkotajā diskusijā 18.maijā. Aicinājumam piedalīties diskusijā, diemžēl, nebija atsaukušies Veselības ministrijas pārstāvji.
Lielākā problēma ir tā, ka valsts kompensējamo zāļu sarakstu veido, vadoties no pieejamā budžeta, nevis pēc medicīniskiem un juridiskiem kritērijiem. Eksperti norāda, ka vispirms jābūt skaidram diagnožu un nepieciešamo medikamentu sarakstam, un tad jāmeklē nepieciešamais budžets. Diskusijas dalībnieki ir vienisprātis, ka zāļu kompensācijas mehānisms ir smagnējs, sarežģīts un pacientam nelabvēlīgs, turklāt trūkst skaidru kritēriju, tādējādi radot lielas interpretācijas iespējas dažādās situācijās.
Diskusijas noslēgumā eksperti aicināja pacientus apvienoties un aktīvi aizstāvēt savas tiesības, jo nabadzīgajam veselības aprūpes budžetam, pacientu diskriminācijai un atstāšanai bez zālēm nav attaisnojuma.
Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, raksturojot pašreizējo situāciju, ir skarbs: "Ja paliekam pie šī brīža situācijas, kad valsts apmaksā zāles ne vairāk kā 10 000 latu vērtībā, faktiski cilvēkam bez tiesas tiek pasludināts nāves spriedums, kas vismaz Eiropā ir aizliegts. Satversmes tiesai spriedumā vajadzēja norādīt lielākas iespējas Veselības ministrijai vai valdībai tomēr konkrētā situācijā katru lietu individualizēt. Kāpēc pacientam cīnoties par ārstēšanu, vienmēr ir jāaiziet līdz tiesai?"
Latvijas Onkoloģijas centra ķīmijterapijas bloka vadītāja Signe Plāte uzskata, ka šī brīža Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras aktivitātes kropļo pacienta uzticību ārstiem un sistēmai: "Pēdējā laikā īpaši vērojama tendence, ka VOAVA rīkojas ļoti formāli – atsaka zāļu apmaksu pacientiem, pamatot, ka ārstu konsīlijs bijis nepilnvērtīgs. Ārstiem savukārt viņi informāciju prasa sagādāt dienas laikā. Ārsti vienmēr zaudēs juridiskajā cīņā. Šobrīd ir sajūta, ka ierēdņi strādā lai attaisnotu savu eksistenci, nevis lai palīdzētu pacientam," piebilst Plāte. "Kompensējamo zāļu sarakstā vēl viena problēma ir t.s. kvotas "C" sarakstā – kur tiek ierobežots pacientu skaits, kas varēs saņemt medikamentus. Piemēram, 15 pacientiem iespējams saņemt zāles, bet ko darīt sešpadsmitajam? Tā ir izteikta nevienlīdzība."
Ētikas speciāliste Signe Mežinska pauda bažas, vai atsakot apmaksāt dārgas zāles kādam cilvēkam, patiesā motivācija tiešām ir pamatotas rūpes par kādas lielākas grupas tiesībām uz medikamentiem, vai arī "drīzāk tā ir amatpersonu nevēlēšanās iedziļināties šajā jautājumā, tādējādi atvieglojot savu dzīvi. Rodas jautājums - vai ierēdņi aizstāv tikai necaurspīdīgā un apšaubāmi sadalītā budžeta izpildi? Par ko ierēdņi vairāk ir atbildīgi - par cilvēka dzīvību, viņa nenogalināšanu un neļaušanu nomirt, vai par to, ka veselības aprūpes budžets tiek izpildīts iepriekš paredzētajā apjomā."
LR Tiesībsarga pārstāve Liene Zariņa norādīja uz pieejamo naudas līdzekļu iespējām: "Pārsvarā pieejamo resursu jēdziens tiek vērtēts tā budžeta ietvaros, kas ir atvēlēts veselības aprūpei. Tas būtībā ir nepareizi. Šo jautājumu būtu jāskata visa valsts budžeta kontekstā. Starptautiskās cilvēktiesību normas uzliek pienākumu valstij garantēt tiesības uz veselības aizsardzību maksimāli pieejamo resursu ietvaros."
Juriste Inga Antāne, pētot kompensējamo zāļu sistēmu Latvijā, secinājusi, ka "pati sistēma ir labi veidota, taču tās funkcionēšanu apgrūtina tas, ka esošie vērtēšanas kritēriji bieži ir neskaidri un līdz ar to ir grūti pārbaudāma to objektivitāte, kā rezultātā netiek nodrošināta arī sistēmas pārskatāmība."
Eksperti ir vienisprātis, ka ar šī brīža "ekskluzīvi" zemo veselības aprūpes budžetu mūsu valstī ir neiespējami nodrošināt normālu medikamentu pieejamību. Tomēr medicīnas budžets nav nemaināms lielums - cilvēkam ir jābūt valsts prioritātei ne tikai pirmsvēlēšanu laikā, un ne tikai vārdos, bet arī ikdienā un ikvienā lēmēju un izpildvaras līmenī.
Latvijā medikamentu kompensācijas sistēmas ietvaros uz vienu iedzīvotāju tiek tērēts 41 eiro gadā, vidēji Eiropas Savienībā tie ir attiecīgi 350 eiro uz iedzīvotāju gadā, kas ir 9 reizes vairāk. Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā medikamentu kompensācijai atvēl 60 eiro, Ungārijā, Slovēnijā, Čehoslovākijā – vidēji 130 eiro uz cilvēku gadā.
Ekspertu diskusijā piedalījās Aivars Endziņš (biznesa augstskola "Turība", profesors; Satversmes tiesas priekšsēdētājs (2000. - 2007.g.)), Lauris Liepa ("Liepa, Skopiņa/ BORENIUS", advokāts; Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskā augstskolas lektors), Liene Zariņa (LR Tiesībsarga biroja Cilvēktiesību departamenta Sociālo un ekonomisko tiesību daļas juristkonsule), Signe Plāte ("Latvijas Onkoloģijas centra" ķīmijterapijas bloka vadītāja), Inga Antāne ("Treilons & Petrovičs" juriste; pētījuma par kompensējamo zāļu sistēmu Latvijā autore), Signe Mežinska ("Rīgas Stradiņa universitātes" lektore), kā arī pacienti, nevalstisko organizāciju pārstāvji, žurnālisti.
Šobrīd zāļu iegādes izdevumu kompensācijas kārtība paredz - ja pacientam nepieciešamās zāles nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā vai pacientam konstatēta reta slimība, kas nav ietverta Ministru kabineta noteikumos Nr. 899, attiecīgās zāles var tikt kompensētas pacientam kā individuālai personai divos gadījumos. Pirmkārt, ja pacientam noteiktā diagnoze nav iekļauta MK noteikumos, un slimības ārstēšanā bez konkrēto zāļu lietošanas nav iespējams uzturēt pacienta dzīvības funkcijas (valsts zāles apmaksā 100% apmērā). Otrkārt, pacientam noteiktā diagnoze ir iekļauta MK noteikumos, un dzīvības funkciju uzturēšanai nav piemērotas nevienas no kompensējamām zālēm (valsts zāles apmaksā ne vairāk kā 10 000 latu apmērā gadā).
Interesentus uz diskusiju aicināja Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība sadarbībā ar Sorosa Fondu Latvija. Galvenie jautājumi diskusijas bija: vai cilvēks ir Latvijas valsts prioritāte, vai kompensējamo zāļu sistēma spēj nodrošināt cilvēka pamattiesības un kādas ir pacienta iespējas šīs pamattiesības realizēt.
