Ēdiens nav motivācijas rīks: ko bērni iemācās no frāzes “Izēd un dabūsi konču”
Ēdiens bērna dzīvē nav tikai fiziska vajadzība – tas veido arī viņa attiecības ar sevi, emocijām un apkārtējo pasauli. Tomēr nereti vecāki, pašiem to neapzinoties, izmanto ēdienu kā līdzekli, lai motivētu vai disciplinētu bērnu, piemēram, apsolot saldējumu par labu uzvedību vai liedzot desertu par neizpildītiem mājasdarbiem. Šāda prakse var šķist nevainīga, taču ilgtermiņā tā ietekmē bērna attieksmi pret ēdienu, emociju regulāciju un veselīgiem ēšanas paradumiem. Par to, kāpēc ēdienam nevajadzētu būt balvai vai sodam, skaidro Bērnu slimnīcas uztura speciāliste un “Ēstprieks” vēstnese Lizete Puga.
Kā veidojas attiecības ar ēdienu?
Bērna attiecības ar ēdienu sākas jau daudz agrāk, nekā domājam – pat vēl pirms dzimšanas mammas vēderā. Caur augļūdeni mazulis iepazīst dažādas garšas un smaržas, un šis agrīnais periods līdz pat divu gadu vecumam būtiski ietekmē turpmākos ēšanas paradumus. Bērnam augot, attīstās arī viņa uztveres un izvēles spējas. Pēc gada viņš vēlas ēst “tāpat kā visi citi”, pēc divu gadu vecuma parādās pirmie “nē!”, bet pusaudža gados – eksperimenti ar ēdienu un diētām. Tāpēc ģimenei jau no pirmās dienas ir svarīgi radīt izpratni, ka ēdiens ir dabiska, patīkama un ikdienas sastāvdaļa, nevis kaut kas, ar ko tiek manipulēts.
Arī nepatīkami vai satraucoši dzīves mirkļi, piemēram, uzturēšanās slimnīcā, var ietekmēt bērna attieksmi pret ēdienu. Sabalansēts un veselīgs uzturs ir īpaši svarīgs ārstēšanās laikā, jo tas veicina ātrāku atveseļošanos. Bērnu slimnīcā ēdienkarti izstrādā uztura speciālists komandā ar virtuves darbiniekiem, pielāgojot to septiņām diētām atbilstoši bērna veselības stāvoklim. Kad bērnam skaidro, kāpēc viņam ir konkrēta diēta un kā tā palīdz atveseļoties, viņš sāk saprast ēdiena nozīmi, nevis uztvert to kā ierobežojumu vai sodu. Ir vērtīgi sarunāties ar bērnu par ēdienu, piedāvāt izvēli, neradot spiedienu, lai veidotos pozitīvas attiecības ar ēdienu.
Autors: Shutterstock.com
Kāpēc ēdiens nevar būt balva vai sods?
Ģimenē nevajadzētu ieviest ieradumu atalgot “labo” rīcību ar našķiem, jo tādējādi veidojas aplams priekštats, ka konfekte ir labais un vērtīgais. Populāra prakse ir arī bērnu nomierināšana ar ēdienu. Būtiski tomēr ir saprast, ka šāda rīcība var veidot sava veida tradīcijas. Tiklīdz bērns saņem našķi pēc sliktas uzvedības, bērns var pieņemt, ka šī sliktā uzvedība ir tas, kā viņš var iegūt šo gardo našķi, un mērķtiecīgi slikti uzvedas. Katra šāda veida tradīcija ar laiku var kļūt par apgrūtinājumu, jo bērni pēc sava rakstura ir egocentriski. Dodot bērnam konfektes par ikdienišķām lietām, bērns neapgūst, kāpēc ir svarīgi darīt savus pienākumus. Tāpat ēdiens tiek uztverts nepareizi – var zaudēt saikni ar ķermeņa dabiskajiem signāliem, piemēram, sāta un izsalkuma sajūtu, kas var novest pie pārēšanās vai nepietiekamas ēšanas, kā arī paraduma izmantot ēdienu emociju mazināšanai. Šādiem ieradumiem ilgtermiņā var radīt negatīvas sekas.
Svētki, našķi un “aizliegtie produkti”
Svētki ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kur našķi ir pieļaujami, svarīgi saglabāt līdzsvaru un nebiedēt bērnu ar “aizliegtajiem” produktiem, jo bērnam var rasties priekšstats: “es esmu tas sliktais, jo man tie garšo”, “našķus nevar ēst nekad”. Būtiski ir ar bērnu pārrunāt, ka dažādi našķi ir gardi un tos mēs varam ēst, bet tie nav ikdienas ēdieni. Tās nav brokastis vai ikvakara tradīcija pēc izēsta vakariņu šķīvja. Saldumi parādās ar sava veida "pārsteiguma efektu" – izgaršojam, esam priecīgi, un pēc tam atkal pazūd. Svētkos, protams, varam gatavot un pasniegt našķus, izvēloties paši, cik daudz cukura, tauku vai sāls pievienosim, bet atceramies, ka ar svētku sajūtu vajag dalīties. Izcepām gardu kūku – dalāmies ar ciemiņiem, kaimiņiem. Neturam to nedēļu ledusskapī, jo tomēr lielākajai daļai tas kārdinājums ir daudzas reizes lielāks, ja tā gardā kūka tur ledusskapī stāv un gaida ēdājus.
Autors: Shutterstock.com
Kā mainīt ieradumus ģimenē?
Ieradumi neveidojas vienā dienā, un tie tikpat ātri arī nemainās. Ja ģimenē jau gadiem ir pieņemts bērnu apbalvot ar našķiem vai “tirgoties” par tukšu šķīvi vai gultas saklāšanu, šo paradumu var būt grūti lauzt. Tomēr tas ir iespējams soli pa solim. Sākumā vērts pievērst uzmanību tam, kā ģimene kopumā ēd. Nereti vecākiem tik ļoti gribas uz šķīvja salikt visu iespējamo, taču liela porcija, nezināms, jauns, sajaukts ēdiens ir tas, kas biedē bērnu. Tāpēc jādod bērnam izvēles iespēja, lai viņš pats saliek uz šķīvja tos produktus, ko vēlas. Tik novelkot robežas, ka uz šķīvja ir jābūt 3 produktu grupām – kādai krāsai (dārzenim vai auglim), graudaugu piedevai (griķi, kartupeļi, maize u.c.) un olbaltumvielu avotam (gaļa, piena glāze vai pupiņas). Pēc principa "Fakts un izvēle", 3 produktu grupas, bet var izvēlēties: gribēsi gurķi vai burkānu? Var plānot ģimenes ēdienkarti kopā ar bērniem, dodot viņiem iespēju piedalīties gatavošanas procesā. Tāpat nevajag spiest bērnu izēst tukšu šķīvi, jo bērna apetīte ir mainīga, vai ēst ēdienu, kas negaršo. Piespiešana var radīt negatīvas asociācijas un ilgstošu nepatiku pret noteiktiem produktiem.
