Ēdiena nozīme cilvēka dzīvē: Psihoterapeites komentārs
Cik bieži iedomājamies par to, kāpēc mēs ēdam un kā to darām? Par to, kā mēs ēdam, stāsta Latvijas psihoterapeitu biedrības pārstāve, psihodinamiskā psihoterapeite Benita Griškeviča.
Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, kur pārtikas piedāvājums tiek veidots, izmantojot zināšanas par ēšanas psiholoģiju. Reklāmas spiež uz dažādām mums nozīmīgām "pogām" vienlaikus, tā sajaucot ēšanas pamatfunkciju ar tās daudzajām psiholoģiskajām nozīmēm. Ja diena bijusi saspringta, ir tik grūti norobežoties no vilinoša piedāvājuma iegādāties kādu lietu, kas tik ļoti kairina gan smaržas, gan garšas kārpiņas... Dažkārt tieši nelāgās attiecības ar ēdienu un ēšanu liek meklēt psihoterapeita palīdzību, lai mācītos sevi saprast un mīlēt.
Sargājošās ēdienreizes ģimenes lokā
Ēšana ir teju vai pirmā mijiedarbība ar pasauli tūlīt pēc piedzimšanas. Attiecības ar ēšanu, dzeršanu un citām ar muti veicamām darbībām (smēķēšana, runāšana, košana, mīlēšanās utt.) var daudz pastāstīt par mūsu raksturu, attieksmi pret pasauli un pašiem pret sevi. Ēšanai bez tās galvenās sūtības - dzīvības uzturēšanas - varam saskatīt daudzas funkcijas: mierinājuma, izklaides, apbalvojuma (saldumi, šokolāde), sociālā statusa izpaušanas (reti un dārgi ēdieni), reliģisko, ziedojuma, pateicības utt. Sociālā funkcija - ēdiena baudīšana ģimenes vai draugu lokā - sniedz kopības izjūtu, attīsta, disciplinē un īpaši labvēlīgi iedarbojas uz bērniem. Izpētīts, ka skolas vecuma bērni, kas maltītes ietur kopā ar ģimeni, retāk ir ar lieko svaru un skolā viņiem ir mazāk disciplīnas pārkāpumu nekā tiem bērniem, kas ēd vienatnē.
Dažkārt ēšanas pamatfunkciju papildina kāds cits nolūks. Piemēram, kādai trauksmainai un mūžam aizņemtai mammai maltītes ieturēšana izrādījās vienīgais brīdis dienā, kad viņa varēja atļauties novērsties no bērnu vajadzību apmierināšanas un daudzajiem pienākumiem. Tā viņai neviļus sāka veidoties paradums ilgāk uzkavēties pie galda, lai gluži vienkārši atpūstos, jo kādu iekšēju motīvu dēļ sievietei bija grūti to sev atļaut citos veidos. Saprotams, ka šāda veida ēšanas paradumi ar laiku var radīt problēmas, veicinot arī nepatīkamas, pašpārmetumu pilnas izjūtas, jo visbiežāk tādos gadījumos cilvēks apēd vairāk nekā būtu nepieciešams.
Apēsts stress var radīt jaunas problēmas
Neliela stresa gadījumā vai tad, ja cilvēkam paaugstināta trauksme raksturīga kā personības iezīme, miera meklējumi var likt daudz biežāk atvērt ledusskapi vai ielūkoties slepenajā saldumu skapītī. Ja runājam par stresa pārvarēšanas stratēģijām, tad sevis mierināšanu ar ēšanu vai dzeršanu psihologi uzskata pat par daļēji produktīvu veidu, kā tikt pie kārotā miera. Problēmsituācijās cilvēka uzvedībai ir divi mērķi: pirmkārt, mazināt spriedzi un atgriezties emocionālā līdzsvarā un, otrkārt, novērst problēmu, kura šo spriedzi radījusi. Saprotams, ēdiens problēmu neatrisinās, tikai ļaus sajusties labāk, lai būtu vieglāk pievērsties risinājumiem. Problēmas sākas tad, ja ēšana (tāpat arī alkohola, nikotīna vai nomierinošu līdzekļu lietošana) kļūst par vienīgo paņēmienu stresa mazināšanai un līdz problēmas risināšanai nemaz netiek. Cilvēkam var subjektīvi šķist, ka tikt galā ar viņa problēmām iespējams tikai tad, ja daudz ēd, jo vajag spēku. Izveidojoties atkarīgai uzvedībai - ēšanai stresa mazināšanas nolūkā -, jau esošajām problēmām var pievienoties jaunas - palielināts svars, depresīvs noskaņojums un pašcieņas zudums zaudētas kontroles dēļ u.c.
Stress, kas laupa apetīti
Pretēji procesi notiek spēcīgā negatīvā stresā. Ēšana nav ne prātā, jo organisms nevar atļauties tērēt enerģiju barības uzņemšanai un pārstrādei. Visi spēki var būt nepieciešami, lai adaptētos jaunajos apstākļos, organisma hormonu sistēma sagatavojas bēgšanai vai cīņai. Līdzīgi notiek psiholoģiskajās krīzēs. Piemēram, svars, kas daudzus gadus krāts, dzīvojot neapmierinošās pāra attiecībās, var izkust dažos mēnešos šķiršanās laikā izteiktas spriedzes, trauksmes un jaunu izaicinājumu dēļ. Cilvēka organisms koncentrējas uz personības veseluma nodrošināšanu un palikšanu kontaktā ar realitāti, un kādu laiku tas ir nozīmīgāk par ēšanu, tai pašā laikā emocionāli pārdzīvojumi spēj notērēt organisma enerģijas krājumus.
Svarīgais robežu jautājums
Ēšanas traucējumi vai problemātiskas attiecības ar ēdienu un personīgo ķermeni uzrāda mūsu psiholoģiskās grūtības. Te ir nozīme tam, ko sauc par personības psiholoģiskajām robežām. Neskaidras personības robežas liedz uzskatāmi apzināties savas rīcības motīvus, savas vajadzības un vēlmes. Sekas tam ir nepamatota vainas izjūta, grūtības sevi nomierināt, nespēja atlikt apmierinājumu, paciesties, apvaldīt impulsus, cilvēkam var būt tendence uzņemties atbildību par citu jūtām, vēlēšanās kontrolēt, var būt raksturīgas neskaidras bažas un raizēšanās. Cilvēks, kura autonomijas izjūta nav vēl noformējusies vai ir nestabila, piedzīvo grūtības situācijās, kuras vajadzētu risināt intrapsihiski, jeb ļaujot sev pārdzīvot, aprunājoties ar sevi, kādu uzticības personu vai speciālistu.
Meitene, nespējot kontrolēt mammas iejaukšanos savā dzīvē un nerēķināšanos ar viņas individualitāti un personības robežām, var sākt kontrolēt savu ēšanu, pakļaujot savu apetīti un gūstot baudu no badošanās. Anoreksijas un bulīmijas gadījumā par psihiskā traucējuma sastāvdaļu kļūst ēšanas process. Citos gadījumos, lai regulētu savas emocijas, talkā var tikt ņemtas arī atkarību izraisošas vielas vai procesi. Šī iemesla dēļ bez ģimenes terapijas neiztiek nedz ēšanas traucējumu, nedz atkarību ārstēšanas psihoterapeitiskajā procesā, jo ģimenes attiecībās ir gan mūsu problēmu, gan to risinājumu saknes.
Atpazīsti savas patiesās emocijas!
Sevi saprast mēs mācāmies kopš dzimšanas. Mammas seja un balss atspoguļo zīdainim viņa izjūtas. Tādas emocijas, kas varētu būt biedējošas - dusmas, bailes, apjukumu - mamma normalizē, ietverot balss tonī un pieskārienā ziņu, ka ar šīm izjūtām var tikt galā. Šāda mijiedarbība ir sākums personības veseluma un veselīguma izjūtai. Traucētas mijiedarbības gadījumā varam just iekšējo tukšumu, emocionālo badu, garlaicību, mīlestības un pašpārliecības trūkumu, kā arī neskaidras personības psiholoģiskās robežas. Neatkarīgi no tā, vai mums ir paveicies ar iejūtīgu, saprotošu, emocionāli un fiziski klātesošu māti bērnībā, kas precīzi nolasītu mūsu vajadzības, psiholoģiskā izsalkuma nodalīšana no reālās bada sajūtas var būt viens no pastāvīgiem treniņiem pieauguša cilvēka dzīvē. Speciālista palīdzība sevis izzināšanas procesā un pašregulācijas pilnveidošanā var būt visai noderīga. Savukārt nepilnīgi attīstīta pašregulācijas spēja var likt koncentrēties uz tādu uzvedības modeli, kas emocionālu diskomfortu tiecas mazināt, biežāk izmantojot vieglāk pieejamo un agrīnāko uzvedību - ēšanu, dzeršanu. Jo labāk sevi saprotam, jo vairāk zinām par spriedzes mazināšanas iespējām, jo lielāka varbūtība, ka stresa pārvarēšanā tiks lietoti dažādi paņēmieni. Izšķiroša te ir spēja apstāties, lai ar sevi parunātos.
Ēdīsim, lai dzīvotu un baudītu!
