Dzīvības koks nākotnē plāno izveidot psihosociālās rehabilitācijas centru vēža pacientiem
Lai psiholoģiski atbalstītu vēža pacientus gan ārstēšanās procesā, gan pēc tam, onkoloģisko pacientu biedrība Dzīvības koks ne tikai jau trešo vasaru rīkos pacientu nometnes, bet arī nākotnē cer izveidot atsevišķu psihosociālās rehabilitācijas centru.
Kā stāsta organizācijas projektu vadītāja Gunita Berķe, iepriekšējo divu gadu nometnēs varēja pārliecināties par to, cik būtisks onkoloģiskajiem pacientiem ir psiholoģiskais atbalsts, varēja redzēt, kā cilvēki beidzot spēj sevi pieņemt un piecelties pēc pārdzīvotajām bailēm, neziņas, vientulības.
Šāds atbalsts nepieciešams ne tikai slimniekiem, bet arī tiem pacientiem, kuri ārstēšanos ir beiguši un kuriem jāturpina dzīvot, veicot regularas veselības pārbaudes. Varētu šķist, ka pēc ārstēšanās cilvēks jūtas atvieglots, tomēr ne vienmēr tā ir, jo nereti ārstēšanās laikā kādam ir nācies pamest darbu, citu nesaprot tuvinieki un cilvēks var justies izstumts no sabiedrības. Pēc ārstēšanās it kā būtu jāatgriežas, bet tas ir grūti, piemēram, nereti sievietes pat vairākus desmitus gadus pēc krūts operācijām nespēj uz sevi paskatīties spogulī. Ir nepieciešams laiks un speciālista palīdzība, lai atkal cilvēks noticētu sev, mainītu domāšanu un sadzīvotu ar slimību.
Tādas nometnes un speciālistu atbalsts nepieciešams, lai palīdzētu cilvēkam kvalitatīvi turpināt dzīvot. Tam piekrīt arī psihoterapeite Maija Kārkliņa, kura ikdienā strādā ar onkoloģiskajiem pacientiem. Viņa teic, ka sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka vēzis tā ir nolemtība un tā ir slimība, kura noteikti beigsies letāli.
Kārkliņa kā psihoterapeits strādā arī Latvijas Onkoloģijas centrā un saprot, cik nepieciešama būtu valsts apmaksāta psihosociāla rehabilitācija. Patlaban tās nometnes, kuras rīko Dzīvības koks, ir tikai piliens jūrā, jo ir vēl daudz vairāk cilvēku, kuriem palīdzība būtu nepieciešama.
Turklāt būtiski ir strādāt ne tikai ar vēža pacientiem, bet arī ar viņu tuviniekiem, ģimenes locekļiem. Pieredze rāda, ka bieži, īpaši gadījumos, ja sievietei tiek atklāts krūts vēzis, vīrs viņu pamet. Tas tāpēc, ka arī viņš nezina, kā jārīkojas, kas jādara. Tās ir bailes no noteiktās diagnozes un tās sekām.
Cilvēki bieži vien uzskata, ka pietiek ar fizisku izārstēšanos, tomēr tā nav, jo onkoloģiskais pacients piedzīvo divas krīzes. Pirmā no tām ir, dzirdot savu diagnozi, bet pēc tam, kad terapija un ārstēšana beigusies, nāk nākamā krīze, jo cilvēks nezina, kā dzīvot un ko darīt tālāk. Nesaņemot atbilstošu palīdzību, dažkārt viņš norobežojas no pārējiem un paliek viens savā depresijā.
Ilze Mežniece
