Veselības aprūpes nozarē jau gadiem valda problēmas ar nepietiekamu asins donoru skaitu, augošu pieprasījumu pēc asins pārliešanām un hronisku anēmijas jeb tā sauktās mazasinības slogu visā Eiropas Savienībā. Arī Latvijā, balstoties uz Valsts asinsdonoru centra datiem, asinis ziedo vien nepilni 4% iedzīvotāju un krājumi regulāri nonāk kritiski zemā līmenī. Lai meklētu problēmas ilgtspējīgu risinājumu, Eiropā un pasaulē arvien biežāk izskan termins “pacientu asins aprūpes pārvaldība” jeb “patient blood management”. Tas nav tehnisks projekts vai modes vārds medicīnā, bet gan ārstu un citu speciālistu mēģinājums sistemātiski sakārtot nozari. Šo pieeju Pasaules Veselības organizācija (PVO) raksturo kā jaunu paradigmu, lai pārvaldītu un saglabātu katra individuālā cilvēka asinis, izmantojot tās plānveida ārstēšanā, kā arī izmantotu alternatīvas ārstēšanas iespējas. Tikmēr donoru asinis tiktu vairāk virzītas ārkārtas pacientu ārstēšanā. Bet – kā tas notiek praksē? 

Asins ir viens no plašāk izmantotajiem mūsu organisma komponentiem – tās nepieciešamas cilvēkiem kuri cietuši negadījumos, grūtniecēm dzemdību laikā, plānveida operāciju laikā vai onkoloģijas ārstēšanas gadījumā. Tomēr tāpat tās plaši izmanto hronisko saslimšanu ārstēšanai. PVO norāda, ka vairāk nekā trīs miljardiem cilvēku pasaulē asins veselība ir nepietiekama – sākot ar dzelzs deficītu un beidzot ar dažāda veida asiņošanas traucējumiem.  

Pacientu asins aprūpes pārvaldības mērķis ir dažādos ārstēšanās posmos atrast metodes, kas samazinātu asins zudumu, patēriņu vai atrast tām alternatīvus ārstēšanas veidus. Tā ietver anēmijas (un dzelzs deficīta) pārbaudes, anēmijas diagnostiku un atbilstošu ārstēšanu atkarībā no tās pamatcēloņa, asiņošanas samazināšanu un asins sarecēšanas problēmu risināšanu, kā arī pacientu atbalstu, kamēr tiek uzsākta piemērota ārstēšana. 

Kādēļ tas ir svarīgi? Eiropā vien ar, piemēram, anēmiju dzīvo vairāk nekā 28 miljoni cilvēku, un lielākā daļa šo gadījumu ir nepamanīti, nepietiekami diagnosticēti vai vispār netiek ārstēti. Svarīgi saprast – anēmija pati par sevi nav atsevišķa slimība. Katrai anēmijai ir kāds iemesls, kas būtu jānosaka ar izmeklēšanas metodēm, lai piemeklētu pareizu ārstēšanu. Hroniskas anēmijas pacientus nereti ārstē tieši ar asins pārliešanu, lai arī iespējamas citas alternatīvas. 

Donoru aktivitāte Eiropā, tostarp Latvijā, saglabājas zema un svārstīga. Turklāt asins produkti nav ilgi uzglabājami – eritrocīti tikai līdz 35 dienām, trombocīti ap 7 dienām –, tādēļ ilgtermiņa drošību akūtiem vai hroniskiem pacientiem nodrošināt vien ar ziedojumiem ir grūti. Šī iemesla dēļ Eiropa meklē risinājumus. Pacienta asins aprūpes pārvaldība balstās uz sapratni, ka pacienta asinis jāuztver kā orgāns, ko nepieciešams sargāt un uzturēt tāpat kā, piemēram, sirdi vai nieres. Tā ļauj samazināt liekas pārliešanas, ātrāk atveseļoties un saglabāt donoru asinis situācijām, kurās tās glābj akūtu pacientu dzīvību, piemēram, operācijām, traumām vai sarežģītām dzemdībām. 

Kā pacientu asins aprūpes pārvaldība darbojas praksē? 

Šī pieeja sadala pacientu aprūpi trīs posmos – pirms ārstēšanas, ārstēšanas laikā un pēc tās. Katrā no šiem posmiem īpaša uzmanība tiek pievērsta pacienta asins zudumam, asins sastāvam un organisma spējai uzturēt pietiekamu skābekļa daudzumu audos. 

Praksē tas sākas ar salīdzinoši vienkāršām lietām. Pirms operācijas tiek rūpīgi pārbaudīts hemoglobīns un dzelzs līmenis, jo anēmija ir viens no biežākajiem asins pārliešanas iemesliem. Ja atklājas dzelzs deficīts, to var ārstēt savlaicīgi. Tāpat tiek izvērtēti pacienta lietotie medikamenti, jo daļa no tiem var palielināt asiņošanas risku un tos iespējams uz laiku pielāgot. Papildus var tikt izmantota medikamentoza terapija pacientiem, kuriem regulāri nepieciešamas asins pārliešanas, lai atbalstītu organismu un samazinātu asins pārliešanas nepieciešamību. 

Ārstēšanas laikā pieeja nozīmē modernāku, precīzāku un saudzīgāku ķirurģiju, piemēram, laproskopisku ķirurģiju, kas jau plaši izmantota arī Latvijā. Tas var ietvert labāku asins recēšanas kontroli, tehnoloģijas, kas līdz minimumam samazina asins zudumu, kā arī metodes, kas ļauj izmantot paša pacienta asinis – piemēram, iespējama arī paša pacienta asins rezervju sagatavošana, ja tā ir piemērota un pacienta, kā arī ārsta izvēlēta. 

Pēc operācijas uzmanība tiek vērsta uz ātru atveseļošanos, infekciju novēršanu, adekvātu skābekļa piegādi organismam, lai asins pārliešana kļūtu par pēdējo lēmumu brīdī, kad tā patiešām nepieciešama. 

Šī sistēma rada būtisku maiņu domāšanā, uz kuru virzās liela daļa Eiropas: asins pārliešana vairs nav vienīgais risinājums. Asinis kā vērtīgs komponents tiek nodrošināts akūtiem pacientiem, kuriem tās nepieciešamas nekavējoties. Savukārt citur asins patēriņš tiek samazināts ar alternatīviem, ne mazāk efektīviem risinājumiem, ļaujot nepieciešamo asinis daudzumu nodrošināt hroniskiem pacientiem, kuriem nav alternatīvu.  

Kāpēc tas ir nozīmīgi sabiedrībai? 

Progress medicīnā nenotiek tikai jaunu zāļu vai ierīču dēļ. Dažreiz būtiskākie uzlabojumi rodas, pārdomājot to, kā tiek izmantoti jau pieejamie resursi. Pacientu asins aprūpes pārvaldība ir tieši šāds piemērs – saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, tā ne tikai samazina mirstību, komplikācijas un uzturēšanās laiku slimnīcā, bet arī nodrošina ātrāku atveseļošanos un gudrāku, efektīvāku asins resursu izmantošanu. Tā ir pieeja, kas patiesi glābj dzīvības un uzlabo veselības aprūpi visai sabiedrībai.