DOMĀŠANA
cilvēka psihiskās darbības augstākā forma, vispārināta īstenības atspoguļošana smadzenēs; atklāj pašas būtiskākās attiecības starp priekšmetiem un parādībām. Domāšana ļauj pārbaudīt uztveres priekšstatu, jēdzienu, spriedumu un slēdzienu atbilstību īstenībai, piešķir rīcībai apzinātu mērķtiecību un novērtē tās sociālo nozīmību. Domāšanas atbilstības augstākais kritērijs savukārt ir cilvēku sabiedriskā prakse. Domāšana ir sabiedrības vēsturiskās attīstības produkts un nesaraujami saistīta ar valodu: jebkura doma eksistē vārdu vai citu informācijas zīmju - skaitļu, formulu, shēmu u.tml. veidā. Valodas zīmes ar gramatisko formu palīdzību apvienotas savstarpēji pakārtotās informācijas sistēmās, kuru fizioloģisks pamats ir stabili izstrādātas un automatizētas nosacīti reflektorisko neirālo procesu sistēmas, t.s. dinamiskie stereotipi, kuros informācija tiek pārstrādāta jēdzienu, spriedumu, slēdzienu, ideju, uzskatu, teoriju utt. veidā. Domāšana noris spriedumu un slēdzienu formā, operējot ar jēdzieniem. Tie ir spriedumu sistēmas, kas atspoguļo priekšmetu vai parādību grupas visbūtiskākās kopīgās īpašības. Konkrētā domāšana operē ar jēdzieniem, kas saglabājuši zināmu priekšmetīgu uzskatāmību ("māja", "cilvēks"). Abstraktā domāšana operē ar jēdzieniem, kas zaudējuši jebkādu uzskatāmību, izņemot vārdisko, un atspoguļo priekšmetu vispārīgās sakarības un attiecības ("ātrums", "laime"). Izziņas procesā vienlaikus piedalās konkrētā un abstraktā domāšana. "No dzīvā vērojuma uz abstrakto domāšanu un no tās uz praksi - tāds ir patiesības izziņas, objektīvās realitātes izziņas dialektiskais ceļš." (V. I. Ļeņins. Raksti, 38. sējums, 153. lpp.) Domāšana parasti risina kādu problēmsituāciju, kas veidojas, tiklīdz mērķtiecīga rīcība sastop šķērsli un izvirzās uzdevums noskaidrot nezināmo. To panāk, apsverot atrisinājuma variantus un izšķiroties par vienu no tiem, t.i., izlemjot, kā rīkoties. Fizioloģiski galvas smadzenēs veidojas divi vai vairāki dinamiskie stereotipi, kas savā attīstībā cits citu ierobežo vai aizkavē, līdz viens no tiem kļūst dominējošais un nosaka lēmumu un rīcību. Ja problēma jāatrisina neatliekami, taču lēmums netiek laikus pieņemts, jo neviens no "konkurējošajiem" stereotipiem nespēj gūt izšķirīgu pārsvaru un kļūt par dominējošo, problēmsituācija pāraug konfliktsituācijā, kurā strauji palielinās nervu darbības sasprindzinājums. Dinamiskajam stereotipam aktivējoties, tajā kodētos vārdus un domas pavada tāda pati balss aparāta un acu muskuļu saraušanās, kāda notiek, izrunājot vai izlasot balsī attiecīgos vārdus, tikai intensitāte ir daudz niecīgāka. Tam pamatā ir domāšanas procesa nervu impulsu intensīva riņķošana starp galvas smadzeņu neirālajām struktūrām un attiecīgajiem muskuļiem, kā arī starp neirālajām struktūrām un redzes orgāniem, visus tos apvienojot funkcionālā sistēmā.
