DIURĒTISKIE LĪDZEKĻI
vielas, kas veicina urīna veidošanos un izdalīšanos no organisma. Diurētiskie līdzekļi kavē nātrija, hlora u.c. jonu un līdz ar to ūdens uzsūkšanos atpakaļ nieru kanāliņos. Pēc ķīmiskās struktūras, iedarbības mehānisma un rakstura diurētiskos līdzekļus iedala vairākās grupās. Mūsdienās visplašāk izmantotie un visaktīvākie ir sulfonamīdu tipa diurētiskie līdzekļi, kas lietojami iekšķīgi. Pie tiem pieder diakarbs, kā arī dihlotiazīds un ciklometiazīds, kas ir sevišķi aktīvi un maz toksiski, jo nenovirza organisma iekšējās vides reakciju ne uz skābumu, ne uz bāziskumu, saglabā efektivitāti, arī ilgstoši lietoti, un veicina paaugstināta asinsspiediena normalizēšanos. Līdzīgi, tikai straujāk un īslaicīgāk darbojas furosemīds (lasikss) un etakrīnskābe (uregits). Verošpirons (spironolaktons) atšķiras no iepriekšējiem diurētiskiem līdzekļiem ar to, ka nemazina kālija daudzumu asinīs. Samērā vāji diurētiskie līdzekļi ir teobromīna un teofilīna preparāti (piemēram, temisāls). Ūdens izdalīšanos tāpat pastiprina vielas, kas pašas intensīvi izdalās caur nierēm, piemēram, kālija preparāti, urīnviela, amonija hlorīds u.c., taču pēdējā laikā tos par patstāvīgiem diurētiskiem līdzekļiem neizmanto, jo tie neizvada no organisma sāļus, kuru aizture organismā ir tūskas cēlonis. Vislielākā nozīme no šādiem osmotiskās darbības diurētiskiem līdzekļiem ir mannitolam, ko izmanto galvenokārt saindēšanās gadījumā, lai veicinātu indes izdalīšanos no organisma. Vāja diurētiska iedarbība ir arī dažiem augu valsts līdzekļiem - milteņu lapām, paegļu ogām u.c. Diurētiskos līdzekļus parasti lieto pret tūsku, ascītu, sastrēgumu plaušās un aknās, kas rodas sirds dekompensācijas, aknu cirozes u.c. gadījumos. Ja tūskas cēlonis ir nieru bojājums, diurētiskie līdzekļi ir mazāk efektīvi (reizēm tos pat nedrīkst lietot).
