Digitālā trauksme: Kas jāzina par šo moderno saslimšanu un tās ārstēšanu?

Raksta autors: Elmārs Tērauds, Latvijas Psihiatru asociācijas viceprezidents, Psihiatrijas un narkoloģijas ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītājs

Lai gan virtuālā vide un sociālie mediji sniedz iespēju ātri komunicēt ar mums tuvāk un tālāk esošiem cilvēkiem, kā arī uzņemt milzum daudz informācijas vienlaikus, jaunie apstākļi rada papildu slodzi mentālajai veselībai. Kā saprast, kad digitālo tehnoloģiju izmantošana kaitē mums pašiem, un kā ārstēt digitālo trauksmi? 

Dažāda veida trauksme ir viena no 21. gadsimta izplatītākajām saslimšanām, kas negatīvi ietekmē gan cilvēka fizisko un garīgo veselību, gan viņa darbaspējas un iekļaušanos sabiedrībā. Pasaulē aptuveni 4,05% iedzīvotāju jeb 301 miljons cilvēku cieš no trauksmes traucējumiem. No 1990. līdz 2019. gadam šo traucējumu skarto personu skaits ir pieaudzis par vairāk nekā 55%, un tehnoloģiju attīstība ir viens no svarīgiem katalizatoriem.

Šobrīd vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju ikdienā lieto sociālos medijus, vidēji pavadot tajos divarpus stundas. Tā kā šis ir tikai vidējais rādītājs, laiks, cik ilgi lūkojamies “zilajos ekrānos”, noteikti ir ilgāks. Aktīvākie sociālo mediju lietotāji ir pusaudži un gados jauni cilvēki, kuri virtuālajā pasaulē “pazūd” piecas, septiņas un pat desmit stundas dienā, nereti novārtā atstājot ikdienas pienākumus un viedierīces ekrānu iemainot pat pret miegu.

Ieradums vai trauksme? 

Modernajām tehnoloģijām attīstoties, iespējas “pazust” digitālajā telpā arvien palielinās. Ja pirms astoņiem gadiem mikroblogošanas vietnei “Twitter” bija nepieciešami divi gadi, lai sasniegtu miljonus cilvēku, tad 2010. gadā “Instagram” tas izdevās nieka divos mēnešos, un līdzīgi rezultāti ir vienam no pašlaik populārākajiem sociālajam medijam “TikTok”. Daudziem sociālo mediju lietošana ir ieradums vai ikdienas rutīnas sastāvdaļa, un diemžēl netrūkst cilvēku, kuriem tas izraisa trauksmi. 

Digitālās trauksmes iemesli

Mūsdienās termins “virtuālā realitāte” ir kļuvis vēl aktuālāks nekā pirms desmit-piecpadsmit gadiem. Tā piedāvā iespēju nokļūt paralēlā pasaulē, kur varam ne tikai komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, bet arī mērķtiecīgi konstruēt savu tēlu un tādējādi daļēji izdzīvot nevis reālo, bet vēlamo dzīvi. Lai gan digitālā telpa ir mākslīgi veidota, emocijas, ko cilvēki izdzīvo esot tajā, ir īstas. Un trauksme nav izņēmums. 

Lai gan termins “digitālā trauksme” ir salīdzinoši jauns, jau pieejami dati, ka tai ir liela ietekme uz mūsdienu cilvēku dzīvi. Ģimenes ārsti ir pirmie, kas saskaras ar savu pacientu sūdzībām, tādēļ ir būtiski, lai viņiem ir jaunākā informācija par digitālo trauksmi un efektīvākajiem tās terapijas veidiem. 

Esmu pārliecināts, ka, laicīgi sākot efektīvu terapiju, trauksmes izraisītā negatīvā ietekme uz cilvēku dzīvi var tikt mazināta īsākā laikā nekā tad, ja tai ilgstoši netiek pievērsta uzmanība. Taču, lai to izdarītu, cilvēkam pašam ir jāzina, kam tieši ir jāpievērš uzmanība. Digitālā trauksme ir  pārmērīga un uzmācīga vajadzība sekot līdzi informācijai digitālajā vidē, it īpaši sociālajos medijos. Manā ieskatā ir četri, bet nebūt ne vienīgie digitālās trauksmes ierosinātāji. 

Pirmais noteikti ir sevis salīdzināšana ar citiem. Digitālajā vidē, atšķirībā no realitātes, ir iespēja paradīt citiem tikai tos savas dzīves aspektus vai notikumus, ko vēlamies izcelt. Lai gan tajā nav nekā slikta un nosodāma, ir cilvēki, kuri citu sociālajos tīklos parādīto realitāti sāk salīdzināt ar savu dzīvi, un tas negatīvi ietekmē viņu pašvērtējumu. 

Otrs izplatīts digitālās trauksmes veicinātājs ir bailes palaist garām svarīgu informāciju. Sociālo mediju lietotāji bieži vien jūtas spiesti sekot jaunākajiem notikumiem un tendencēm, baidoties, ka palaidīs garām kaut ko svarīgu. Šīs bailes veicina nepārtrauktu tiešsaistes aktivitāšu uzraudzīšanu, un arī tas var izraisīt trauksmi. Globālā pandēmija, kā arī karš Ukrainā, šo trauksmaino vēlmi nemitīgi sekot līdzi informācijai ir tikai pastiprinājis. 

Treškārt, nepārtrauktā jaunu ziņu, rakstu un video plūsma var veicināt informācijas pārslodzi, kas savukārt izraisa stresu un trauksmi. Spēja apstrādāt lielu daudzumu informācijas kļūst par izaicinājumu, radot sajūtu, ka visu nevar izsekot un kontrolēt. Savukārt plaši pieejamā informācija, piemēram, par slimībām un to simptomiem, veicina to, ka cilvēki bez medicīniskas izglītības sāk nodarboties ar pašdiagnostiku un ārstu meklē tāpēc, lai apstiprinātu paša izdomāto diagnozi un izrakstītu recepti. 

Ceturtkārt, informācija par datu noplūdēm un privātuma pārkāpumiem digitālajā vidē. Tā rada papildu nedrošības sajūtu, kas var rezultēties ilgstošās bailēs no apdraudējuma. 

Kā palīdzēt sev? 

Ja digitālā vide rada trauksmi, efektīvākais risinājums noteikti ir ierobežot sociālo mediju patēriņu, tā vietā izvēloties veidot attiecības reālajā vidē. Taču ir reizes, kad paši sev nespējam palīdzēt, lai tiktu ārā no šī “apburtā loka”, tādēļ es aicinu šādos gadījumos meklēt speciālista palīdzību. Vispirms jādodas pie sava ģimenes ārsta, kurš izvērtēs situāciju un, ja nepieciešams, ieteiks efektīvāko terapiju vai aicinās apmeklēt speciālistu, piemēram, psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru. 

Nenoliedzami, trauksme, tai skaitā digitālā, ir jutīgs jautājums. Ne visi pacienti ir gatavi par to runāt ar savu ģimenes ārstu vai speciālistu. Tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka šī problēma “pati no sevis” nekur nepazudīs. Tā prasa gan paša spēju ierobežot savu aktivitāti sociālajos tīklos, gan speciālistu spēju konsultēt un sniegt palīdzību gadījumos, kad trauksme prasa ārstēšanu.