Raksta autore: Profesore Kristīne Baumane, RAKUS oftalmoloģijas klīnikas vadītāja

Iespējams, vien retais zina, ka diabēts veicina ne vien glikozes līmeņa pārmaiņas, bet arī citu slimību atklāšanu vai progresēšanu. Tā, piemēram, savlaicīgi neveicot nepieciešamo diagnozes kontroli un nemeklējot speciālistu atbalstu, var nākties saskarties ar smagiem acu bojājumiem un to aprūpi daudzu gadu garumā.

Bez oftalmologa vizītes neiztikt

Kaut gan 1. un 2. tipa diabēts ir slimības ar dažādiem simptomiem un attīstības gaitu, oftalmologs jāapmeklē abos gadījumos. Atšķiras vien laiks, kad to darīt – 1. tipa diabēta pacienti pirmos piecus gadus pēc slimības atklāšanas var dzīvot mierīgāk, jo acu bojājumi vēl nebūs attīstījušies. Savukārt 2. tipa diabēta gadījumā oftalmologs jāapmeklē uzreiz pēc diagnozes noteikšanas, veicot pilnu acu izmeklēšanu. Dažkārt tieši oftalmologs ir speciālists, kurš pirmais diagnosticē diabētu, jo pamana izmaiņas acu veselībā, pacientu tālāk novirzot pie endokrinologa.

Tā kā diabēts ir ļoti individuāla diagnoze, kas paredz pielāgotu ārstēšanu katram pacientam, var atšķirties arī tās izraisītās komplikācijas. Taču viena no biežāk sastopamajām acu slimībām, kura rodas, paaugstināta glikozes līmeņa rezultātā mainoties asinsvadu caurlaidībai, ir diabētiskā retinopātija. Tāpat diabēts var izraisīt, piemēram, kataraktu jeb acs lēcas apduļkojumu, kā arī neovaskulāro glaukomu, kuras ietekmē paaugstinās acu spiediens un ir nepieciešama operācija. 

Jāvēro simptomi

Lai savlaicīgi diagnosticētu diabēta izraisītas acu slimības, vispirms jānoskaidro sūdzības par redzes traucējumiem. Piemēram, ja slimība skārusi tīklenes centru, pacienti sūdzēsies par plankumiem acs priekšā, līniju izlocīšanos, problēmām lasīt un rakstīt, kā arī izmaiņām krāsu uztverē. Savukārt, ja pārmaiņas skar tīklenes ārējo daļu, ļoti ilgi laiku var nebūt nekādu sūdzību. Pacientiem ar smagu diabētisko retinopātiju iespējama arī periodiska redzes miglošanās un zudums.

Simptomi atkarīgi arī no vecuma. 1. tipa diabētu parasti atklāj jau bērnībā vai pusaudža gados, un šajā vecumā uzmanība jāpievērš jebkādiem redzes traucējumiem, piemēram, ja parādās miglošanās, matiņi acu priekšā, līniju dubultošanās. Savukārt pacientiem ar 2. tipa diabētu, kuru visbiežāk diagnosticē pēc 45 gadu vecuma, mainās lasāmo briļļu stiprums – var būt dienas, kad ārsta nozīmētās brilles der, un dienas, kad neder, liecinot par svārstīgu glikozes līmeni.

Tas, cik bieži jāpārbauda acu veselība, atkarīgs no bojājuma apjoma. Ja cilvēkam ar diabētu nav acu bojājuma vai tie ir maigi un prasa tikai novērošanu, nevis ārstēšanu, oftalmologs jāapmeklē reizi gadā. Tomēr jāņem vērā – pat ja izmaiņas acu veselībā nav lielas, tāpat rūpīgi jāseko līdzi savam vispārējam veselības stāvoklim un jāpievērš lielāka uzmanība diabēta kompensācijai, jo šī slimība bojā sīkos asinsvadus ne tikai acīs un nierēs, bet arī smadzenēs. Jebkurā gadījuma pirmais solis ir konsultācija ar ārstu.

Tehnoloģijas riskus palīdz ieraudzīt ātrāk

Lai diagnosticētu diabēta izraisītās acu slimības, šodien izmanto dažādas tīklenes fotografēšanas iespējas. Ir pat tādas mākslīgā intelekta programmas, ar kuru palīdzību ģimenes ārsts bez speciālām zināšanām oftalmoloģijā var uzņemt tīklenes attēlus un noteikt, vai pacientam ir diabētiskā retinopātija. Tomēr jāatceras, ka tehnoloģijas un mākslīgais intelekts ne vienmēr spēj pilnvērtīgi atpazīt slimību, tāpēc šos attēlus vajadzētu apskatīt un izanalizēt arī oftalmologam.

Galvenais ir savlaicīgi atklāt acu bojājumus un pret pārbaudēm izturēties ļoti nopietni, lai sekotu līdzi, vai slimība progresē. Diemžēl esmu pieredzējusi daudz gadījumu, kad pacienti diabētu izslēdz no savas dzīves un atstāj to otrajā plānā, tādējādi tikai apgrūtinot ārstēšanas procesu un paaugstinot komplikāciju risku.