Tādā valstī kā ASV, kur dzīves līmenis ir augsts 2000.g. 0,19% iedzīvotāju vecumā zem 20 gadiem bija cukura diabēts, bet vecumā virs 20 gadiem slimoja 8,6%,pēc 65 gadiem attiecīgi 20,1%.Šis piemērs parāda, ka ir arī cieša saikne ar cilvēka vecumu.Jo cilvēks vecāks, jo lielāka iespēja saslimt.

   Epidemioloģiskie pētījumi parādīja, ka pat vienas valsts iedzīvotājiem saslimšanas iespējamība atšķiras. ASV afro amerikāņiem saslimstība bija 13%, spāņu izcelsmes amerikāņiem 10,2%, indiāņiem un Aļaskas pamatiedzīvotājiem 15,5%, bet nespāņu eiropeiskas izcelsmes amerikāņiem 7,8% (2000.g.dati).

  Lai turpinātu sarunu par cukura diabētu, jāpaskaidro, ka ir divi slimības pamata tipi – 1.tipa cukura diabēts, kas ir mazāk kā 10% no kopējā diabēta slimnieku skaita. Saslimstība ar šo slimības veidu ir samērā stabila, tā svārstās, bet kopumā pieauguma nav, vai tas ir neliels. Eiropā augstākā tā ir Skandināvijas valstīs. Otrs pamata tips ir 2.tipa cukura diabēts, par ko runāsim šī raksta ietvaros.

  Ja vēl nesenā pagātnē saslimstība ar 2.tipa cukura diabētu pieauga Ziemeļamerikā un Eiropā, bet, valstīs ar lielu iedzīvotāju skaitu un relatīvi zemu dzīves līmeni bija neliela, tad pēdējā desmitgadē tādās valstīs kā Ķīna un Indija atbilstoši labklājības pieaugumam ļoti strauji pieaug ar cukura diabētu slimojošo cilvēku skaits, un ir prognozes, ka samērā drīz tā būs līdzīga kā Eiropā un Amerikā. Arī Latvijā saslimstība nestāv uz vietas, ar katru gadu pieaug saslimušo skaits, un 2007.g. jau bija reģistrēti nepilni 50000 slimnieku.

            2.tipa cukura diabētam veltāma pastiprināta uzmanība vairāku iemeslu dēļ:

              1.Strauji pieaug saslimstība

              2.Ievērojami pieaug slimnieku skaits ar slimības komplikācijām

              3.Izteikti palielinās izdevumi slimības ārstēšanai

  Izvirzās loģisks jautājums, vai ir iespējams mainīt radušos situāciju. Atbilde ir labi zināma. Visi trīs iemesli ir cieši saistīti. Pamatuzdevums jau šodien ir saslimstības pieauguma apstādināšana un turpmāka samazināšana. Lai to veiktu, jāzina saslimstības pieauguma cēloņi, kas ir noskaidroti. Tie ir divējādi. Slimības pamatā ir pārmantota insulīnu producējošo šūnu vairāk vai mazāk izteikta mazspēja, kas ir grūti izmaināma. Toties iespaidojama ir organisma vajadzība pēc insulīna. Noskaidrots, ka, lai nodrošinātu normālu cukura koncentrāciju asinīs, vajadzīgs atšķirīgs insulīna daudzums. Jo vairāk organismā tauku (sevišķi vēdera),jo vairāk vajag insulīna, jo cilvēks ir kustīgāks, jo insulīna vajag mazāk. Tātad, neaptaukojoties un esot fiziski aktīvam, iespējams būtiski samazināt organisma prasību pēc insulīna, un, ja ir insulīna producēšanas mazspēja, tā var neparādīties, un cukura diabēts neattīstās.

   Pašlaik ir pilnīgi skaidrs, ka saslimstības pieaugumu ar cukura diabētu var apturēt, ja tiek mainīts dzīves veids -  neaptaukoties un lielāku fizisko aktivitāti tie ir saukļi, kas ir aktuāli.

   Cukura diabēta hroniskās komplikācijas saistāmas ar slimības izsauktiem sīko un lielo asinsvadu bojājumiem dažādos orgānos. Acs asinsvadu bojājumi noved pie akluma, nieru pie hroniskas nieru mazspējas lielo sirds asinsvadu bojājumi pie infarkta, smadzeņu pie insulta utt. Izvirzās jautājums, kā novērst slimības izsauktos asinsvadu bojājumus. Arī tas ir noskaidrots. Atbilde ir zināma – slimība jāatklāj savlaicīgi, kamēr vēl nav bojājumu, un tā jāārstē tā ,lai komplikācijas neattīstītos. Analizējot izdevumus slimības ārstēšanai ,noskaidrots, ka to lauvas tiesu paņem komplikāciju ārstēšana, kas diemžēl ir maz efektīva. Te jāmin ASV 2008.g.informācija, kas liecina, ka pēdējo 4 gadu laikā izdevumi diabētam pieauguši par 32%,sasniedzot jau astronomisku lielumu – 174 miljardi dolāru gadā, un aptuveni 90% no tiem ir saistīti ar komplikāciju ārstēšanu. Tātad gan slimnieku, gan valsts interesēs ir slimības agrīna diagnosticēšana un efektīva ārstēšana, kas nepieļautu komplikāciju attīstību. Kas šinī aspektā būtu veicams mūsu valstī? Vispirms jebkuram cilvēkam būtu vēlams nepieļaut aptaukošanos. Sevišķi nozīmīgi tas ir tiem, kam ģimenē rados ir kāds cukura diabēta slimnieks un var domāt par ģenētisku noslieci uz diabētu. Diezgan droši var apgalvot, ka šādi cilvēki nesaslims, ja tie neaptaukosies un būs fiziski aktīvi. Varam arī apgalvot pretējo, ir liela iespēja saslimt agrāk vai vēlāk, ja būs mazkustīgs dzīves veids un aptaukošanās.

  Valsts uzdevums būtu veikt tādus pasākumus, lai jau no mazotnes veicinātu pareizu ēšanu un regulāru fizisko aktivitāti. Šeit kā pozitīvs piemērs jāmin Skandināvijas valstis, kur šādus pasākumus jau realizē.

  Papildus profilaksei nepieciešama agrīna slimības diagnosticēšana. Šinī jomā gan iedzīvotājiem, gan medicīnas personālam jārealizē regulāras asins cukura līmeņa pārbaudes. Ņemot vērā zināmo, ka saslimšanas iespējamība pieaug līdz ar gadiem, arī pārbaudēm būtu jābūt regulārākām vecākām iedzīvotāju grupām. Sevišķa uzmanība pievēršama tiem, kam ģimenē jau kāds slimo ar diabētu, kā arī tukliem un mazkustīgiem cilvēkiem.

   Ja slimība diagnosticēta, ārstēšanai jābūt tādai, lai tā nodrošinātu normālu cukura līmeni asinīs. Galvenā kļūda ir vadīšanās pēc pašsajūtas. Daļa diabēta slimnieku savu necenšanos panākt normālu cukura līmeni asinīs motivē ar labu pašsajūtu pat pie ievērojami paaugstinātiem cukura rādītājiem. Diemžēl izmaiņas asinsvados attīstās pakāpeniski un it kā nemanāmi ciešā atkarībā no cukura līmeņa ,un nereti pie labas pašsajūtas. Pēdējos gados diabēta ārstēšanas iespējas uzlabojas komplikāciju novēršanas jomā, bet ir neapmierinošas, ja ir jau komplikācijas.

  Vēl jāatzīmē, ka ļoti svarīgi ir savlaicīgi uzsākt ārstēšanā lietot insulīna preparātus. Ir pamatots uzskats, ka arī 2.tipa cukura diabēta ārstēšanā ārstēšanu ar insulīnu nevar uzsākt par agru, to var tikai novēlot. Vietās, kur realizē agrīnu insulīna terapiju, slimības komplikācijas pacientiem attīstās retāk, un tās ir mazāk izteiktas. Pēdējos gados insulīna un to analogu ievadīšana kļūst aizvien ērtāka un vieglāk realizējama. Kļūst pieejami jaunie insulīna analoga preparāti, kas ievērojami uzlabo ārstēšanu. Jebkuram pacientam būtu jāzina, ka, ja ar dažādu tabletējamo preparātu kombināciju nevar nodrošināt cukura līmeni tukšā dūšā un pēc ēšanas normālā līmenī, nepieciešams ārstēšanā uzsākt insulīna preparātu pielietošanu. 2.tipa cukura diabēta attīstība, arī adekvāti lietojot ārstēšanā tabletējamos preparātus, tomēr nenovērš pilnīgu insulīna sekrēcijas izsīkumu, un ,pagaidām, vienīgi savlaicīga insulīna terapija spēj paildzināt šo šūnu dzīvildzi.

  Nobeigumā jāmin, ka jau pašlaik ikdienas praksē ieiet daži preparāti, kas spēs paildzināt insulīnu producējošo šūnu dzīvildzi. Iespējams, ka, jau netālā nākotnē, radīsies iespēja arī pašam organismam no jauna radīt šūnas, kas spēs producēt insulīnu. Eksperimentālie pētījumi šinī jomā ir daudzsološi, un cukura diabēta ārstēšana "rītdien" jau būs citādāka.

Prof. A. Helds