Novo Nordisk A/S

Cukura diabēta 2.tips mūsdienu pasaulē ir nopietna medicīniska, sociāla un arī ekonomiska problēma augstās strauji augošās saslimstības dēļ un slimības izraisīto komplikāciju sakarā, kas nosaka darba nespējīgo skaita pieaugumu, pasliktina dzīves kvalitāti un dzīves ilgumu lielam cilvēku skaitam. Ja analizē strauji pieaugošās izmaksas slimības ārstēšanai, tad pārliecinoši lielāko to daļu nosaka diabēta komplikāciju ārstēšana, kas, neskatoties uz izdevumu pieaugumu gandrīz vai ģeometriskā projekcijā, tomēr ir maz efektīva.

Loģiski, ka tiek meklēts ceļš, kā novērst, padarīt vieglākas vai vismaz aizkavēt slimības komplikāciju attīstīšanos. Kā to veikt ir labi zināms. Vispirms jāuzlabo slimības savlaicīga atklāšana, tad jārealizē tāda ārstēšana, lai komplikācijas neattīstītos.

 Viens no komplikāciju attīstīšanās cēloņiem cukura diabēta 2.tipa slimnieku ārstēšanā ir insulīna preparātu pielietošanas uzsākšanas novilcināšana. Šī secinājuma pamatošanai nepieciešami daži paskaidrojumi. Ir labi zināms, ka 2 tipa diabēta slimniekiem daļai jau diagnozes noteikšanas brīdī ir absolūts insulīna sekrēcijas deficīts, ko nevar novērst ar tabletējamajiem preparātiem, kas stimulē insulīna producēšanos. Lietojot šiem pacientiem iepriekš minētos preparātus, insulīnu producējošās šūnas vienkārši nespēj atbildēt uz stimulējošo efektu, un preparātu devu palielināšana ir tikai laika zaudējums.

Tomēr lielākajai slimnieku daļai ilgāku vai īsāku laiku preparāti savu funkciju veic, bet šis efekts ir ierobežots laika ziņā. Tas nozīmē, ka pēc kāda laika, kas dažādiem indivīdiem ir atšķirīgs, preparāti pakāpeniski kļūst neefektīvi, un rodas situācija, ka palielinot devas cukura līmeni pazeminošais efekts nevis palielinās, bet samazinās. Nav pieļaujams, ka šādiem pacientiem, pat izmantojot maksimālās devas un kombinējot vairāku grupu preparātus, netiek nodrošināta normāla vai tuvu normālajai cukura koncentrācija asinīs. Diemžēl praksē pārlieku bieži redzam slimniekus, kuriem ilgstoši mēnešiem vai pat gadiem ilgi ir neapmierinoša cukura koncentrācija asinīs, par ko liecina gan regulārie cukura rādītāji, gan stabili augsta glikozētā hemoglobīna koncentrācija asinīs, kas dod informāciju par pēdējo 3 mēnešu situāciju, bet radikāla ārstēšanas maiņa, t.i. insulīna preparātu pielietošana, netiek veikta.

Par situācijas nopietnību liecina fakts, ka, pēc Latvijas iestāšanās Eiropas savienībā, jaunajās dalības valstīs tika veikts pētījums par cukura diabēta ārstēšanu, vadoties pēc glikozētā hemoglobīna rādītājiem. Ja optimāli šim rādītājam vajadzētu būt zem 6,5% robežas, tad pie mums tas bija 8%,kas tobrīd bija sliktākais rādītājs jauno dalībvalstu vidū.

Tātad, lai uzlabotu diabēta pacientu ārstēšanu un tādējādi samazinātu komplikāciju veidošanos, līdztekus citiem pasākumiem, būtu nepieciešama agrīnāka insulīna preparātu pielietošana ārstēšanā.

Izvirzās jautājums, kuriem diabēta pacientiem nevajadzētu kavēties ar insulīnterapiju. Šinī aspektā arī starptautisko diabēta institūciju ieteikumi kļuvuši pēdējos gados ievērojami radikālāki.Ir ieteikumi nepieļaut, ka diabēta pacientam ilgstoši nekompensē diabētu, t.i., nepanāk glikozētā hemoglobīna normalizēšanos 3 mēnešu laikā, bet  meklē dažādu preparātu kombinācijas tā arī nesasniedzot normālu cukura un glikozētā hemoglobīna koncentrāciju. Šādiem slimniekiem nepieciešams pielietot savlaicīgi kādu no insulīnterapijas veidiem. Tāpat nav atliekama arī insulīnu izmantošana ārstēšanā, ja slimniekam jau ir kādas nopietnas sīko vai lielo asinsvadu komplikācijas, kas izpaužas piem., kā infarkts, gangrēnas sākums, kāju sāpīgā neiropātija, acs dibena vai nieru kamoliņu bojājumi.

Protams, izvirzās jautājums par cēloņiem insulinterapijas savlaicīgai neuzsākšanai. Šinī sakarā jāmin vairāki.

Vispirms jāmin, ka vēl nesenā pagātnē nebija pusautomātiski insulīna injektori un speciālas adatiņas, kas pašlaik nodrošina maz sāpīgas insulīna injekcijas. Pašlaik pati procedūra ir viegli realizējama, un to var labi apgūt jebkurš diabēta slimnieks pēc nelielas apmācīšanas

Daļa pacientu un arī medicīnas personāla vēl baidās no insulīna preparātiem, balstoties uz pieredzi, kas tika gūta pirms gadiem divdesmit, kad tiešām daļa insulīna preparātu varēja dot dažādas blaknes. Tagad tās vairs nav vērojamas pēc cilvēku insulīnu preparātu ieviešanas.

Pēdējos gados sperts vēl viens solis uz priekšu. Radīti un praktiskajā darbā plaši ieviesti kombinētie insulīna preparāti, kas ļauj samazināt injekciju skaitu .

Aizvien biežāk arī cukura diabēta 2.tipa ārstēšanā izmanto īsas un garas darbības insulīna analogpreparātus, kurus vēl nesen lietoja tikai 1.tipa slimnieki., kas palīdz ievērojami samazināt cukura līmeņa nevēlamās svārstības asinīs. Pareizi lietojot šos preparātus ievērojami samazinās zemu asins cukura koncentrāciju risks, kas ir pamatā hipoglikēmijām, samazinās arī svara pieauguma iespējas.

Protams, nobeigumā jāakcentē, ka labi insulīnterapijas rezultāti ir tikai tad, ja ārstēšanas principus saprot gan slimnieks, gan arī ārsts vai medmāsa, ar kuru pacients sadarbojas. Slimniekam jābūt pieejamam glikometram un diagnostiskajām test strēmelēm, cukura līmenis asinīs jākontrolē vairāk vai mazāk regulāri, vadoties pēc nepieciešamības. Iegūtie asins cukura koncentrācijas rezultāti jāfiksē dienasgrāmatā, un vadoties pēc tiem, jākoriģē ārstēšana vai nu kopā ar speciālistu vai pašam slimniekam, ja tas apguvis nepieciešamās iemaņas šinī jomā. Neder prakse, kad cukura mērījumi tiek veikti, bet secinājumus par korekcijām ārstēšanā neveic ne slimnieks, ne ārsts. Diemžēl līdztekus labai diabēta ārstēšanai pārlieku bieži vērojami gadījumi, kad nekādas korekcijas ārstēšanā ilgstoši netiek veiktas, lai gan cukura koncentrācijas svārstības mērījumos vai slimnieka sūdzības par hipoglikēmijas simptomiem dažādos diennakts laikos un svara izteikts pieaugums norāda uz virzienu kādā insulīnterapija koriģējama.

Tomēr rezumējot pašlaik varam teikt, ka adekvāta savlaicīgi uzsākta insulīnterapija ievērojami uzlabo ārstēšanas rezultātus, un praktiski nav argumentu, lai to neuzsāktu tiem cukura diabēta slimniekiem, kuriem tā ir nepieciešama gan sakarā ar tabletējamo preparātu efektivitātes izsīkumu, gan sakarā ar jau esošajām slimības komplikācijām.