Ceļā uz izmaksu efektīvāku un uz pacientu vērstu veselības aprūpi
Slimnīcas nav hronisku pacientu ārstēšanas vietas, bet gan ir radītas neatliekamu un smagu pacientu ārstēšanai, tāpēc arī Latvijā ir būtiski saprast, ka uzsvars no slimnīcu sektora uz ambulatoro sektoru ir jāpārliek. Veselības ministrs Juris Bārzdiņš to uzskata par vienu no saviem uzdevumiem un uzsver, ka darīs visu iespējamo, lai stiprinātu un veicinātu kvalitāti ģimenes ārsta institūcijā.
Viņš uzskata, ka naudai no slimnīcu sektora daļēji ir jāpāriet ambulatorajama sektoram. Šī iemesla dēļ viņš ir pārliecināts, ka slimnīcām būtu jāpietiek ar to finansējumu, kurš tām tiek piešķirts un papildu nauda otrā gada pusē tām nav jāpiešķir. Viņš sacīja, ka viņš cer nepieļaut tādu situāciju, ka trešo gadu pēc kārtas slimnīcām par pārstrādi tiktu no valsts pēc tam samaksāts. Pēc viņa sacītā, šāda rīcība nekādā gadījumā nebūtu saskaņā ar viņa principu stiprināt ambulatoro sektoru. Viņš arī uzskata, ka, pārprofilējot slimnīcas, padarot tās par dienas un ambulatoriem centriem, ārsti darbu nezaudēs, bet gan, izmantojot tās pašas līdz šim slimnīcā pieejamās tehnoloģijas, varēs turpināt pacientu aprūpi ar ievērojami mazākām izmaksām.
Runājot par ģimenes ārstiem, kas ir viena no ministra prioritātēm, viņš sacīja: ja citur Eiropā vienam ģimenes ārstam ir divas medicīnas māsas, tad Latvijas aprēķini liecina, ka uz vienu ģimenes ārstu ir tikai 0,86 māsas, kas ir krietni par maz. Latvijā esot iegājies, ka ārsts visu dara un māsai neuzticas, līdz ar to arī pacienti bieži vien nedomā, ka māsa ir spējīga viņiem palīdzēt. Tomēr citur māsai tiekot uzticēts vairāk darba.
Ja patlaban ārsta kabinets ir veidots tā, ka tajā vienā telpā ar ārstu ir māsa, tad nākotnē būtu vērts kabinetu veidot tā, lai tajā būtu divas telpas. Līdz ar to, kamēr ārsts vēl apskata vienu pacientu, māsa jau var veikt pārrunas ar nākamo, tādā veidā gan paātrinot rindu, gan atvieglojot ārsta darbu. Māsa varētu arī pagrināt recepti, noslēgt slimības lapu. Turklāt apstāklis, ka māsa būtu citā telpā, atvieglotu šo procesu, jo nebūtu jātraucē ārsts, kurš, iespējams, tai laikā apskata kādu pacientu.
Otras medicīnas māsas uzdevums ģimenes ārsta praksē būtu pacientu izglītošana, aicināšana uz skrīningu, profilaksi, macientu apkalpošana mājās.
No nākamā gada vidus ģimenes ārsti pēc brīvprātības principa tiks aicināti arī iesaistīties kvalitātes sistēmā. Līdz ar to tiks izvērtēta ģimenes ārstu kvalitāte, gan pagarinot pacientu pieņemšanas laikus (iespējams, arī apvienojoties koppraksēs ar citiem ģimenes ārstiem), gan aprūpējot pacientus, lai viņi nekļūtu par neatliekamiem pacientiem, kā arī pievēršoties pacientu veselībai kopumā, viņu profilaksei, nevis atsevišķu slimību ārstēšanai, lai ārsti būtu motivēti, lai viņu pacienti būtu pēc iespējas veselāki un viņu dzīves kvalitāte būtu pēc iespējas labāka.
Ilze Mežniece