Burkāni kā panaceja veselības aprūpei?
Ir daudzas slimības, kuru izcelsme ne mazākā mērā nav saistīta ar uzturu, svaigu gaisu un fiziskām aktivitātēm. Tās atnāk neaicinātas, un tikai ārsti un viņu izrakstītie medikamenti spēj vērsts kaut ko par labu.
Vakar (6.jūlijā) no darba tika atstādināta Veselības ekonomikas centra direktore Daiga Behmane par nespēju samazināt jau tā ļoti mazo kompensējamo zāļu budžetu. Kā tika ziņots nesenajā preses konferencē – paredzamais iztrūkums kompensējamo medikamentu budžetā šogad ir 5 miljoni latu. Šī summa jau neapšaubāmi vairs nav atrodama ministrijas iekšējās rezervēs, būtiski nesamazinot kādu citu pacientiem svarīgu pakalpojumu. Vai tiešām personāliju maiņa varētu aizpildīt šo iztrūkumu?
Esam pārsteigti un pat šokēti, jo, kā zina katra kārtīga saimniece – naudas maciņš parasti ir tik liels, cik ir, un, dzīvojot taupīgi, pat nelielai summai iztrūkstot, parādās ļoti vajadzīgas lietas, par kurām samaksāt tomēr vairs nav iespējams. Līdzīgi ir ar kompensējamo zāļu sarakstu – nevienam nav jāstāsta nedz tas, cik ļoti svarīga šī kompensācija ir cilvēkiem (dažu slimību pacientiem bez valsts atbalsta nāktos par zālēm maksāt pat Ls 400 mēnesī un vēl vairāk), nedz tas, cik salīdzinoši ar citām valstīm šis budžets ir mazs, 45 EUR uz vienu iedzīvotāju (56 EUR – Lietuvā, 69 EUR – Igaunijā), nedz tas – cik maz ļoti vajadzīgu zāļu šobrīd ir iekļautas kompensējamā sarakstā Latvijā. Tomēr līdzekļu trūkst, un mēs atkal runājam par ietaupījumu jeb, var jau arī teikt, racionālu izmantojumu.
Valsts piekopj strausa politiku – iebāž galvu smiltīs un gaida, vai problēma pati par sevi neatrisināsies. Bet problēmas tikai aug – vairākkārtīgi pieaugusi pirmreizēji noteiktā invaliditāte (par 1258 cilvēkiem 2010. gadā vairāk kā 2009. gadā), aizvien vairāk cilvēki meklē stacionāro palīdzību (akūto stacionāra slimnieku skaits ir pieaudzis no 94447 līdz 125906 jeb par 33,3%,), jo naudas trūkuma dēļ neārstētā slimība kļūst smagāka, pieaug mirstības rādītāji (mirstība neatliekamās palīdzības slimnīcās, salīdzinot 2010. gada rādītāju ar 2009. gada rādītāju kā bāzi, ir pieaugusi par 19,7%). Taču valdība vēl aizvien gaida brīnumu. Vai tiešām varam cerēt, ka veselīgs uzturs glābs situāciju? Vai tiešām domājam, ka katru dienu apēsts burkāns jau drīzumā ļaus samazināt patērēto kompensējamo zāļu daudzumu?
Cilvēki nevar un negrib dzīvot valstī, kurai nerūp tās iedzīvotāji – ja nu vienīgi nodokļu iekasēšanai. Un – ja drīz netiks pieņemts politisks lēmums, kas noteiks, ka valstij vajadzīgs ikviens tās iedzīvotājs, ne tikai jaunie un veselie, tad Latvija vienkārši kļūs tukša, jo pat jaunie un veselie ar laiku kļūs gan vecāki, gan slimāki.
Gunta Anča,
LCĪVSO SUSTENTO valdes priekšsēdētāja
