Bērnu “traumu topa” augšgalā – svešķermeņu norīšana un aizrīšanās

Pērn Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (Bērnu slimnīca) pēc palīdzības vērsās 19 tūkstoši bērnu. Vairākums traumu ilgstošas sekas neatstās, taču nereti vajadzīga slimnīcas ķirurgu un citu speciālistu iesaiste. Pieredze liecina, ka lielāko daļu traumu pieaugušie var novērst, pirms tās notiek, ja vien velta laiku un pūles zināšanu ieguvei par drošu laika pavadīšanu un mājokļa iekārtošanu.

Svešķermeņu norīšana un aizrīšanās ir bēdīgā topa augšgalā, kad runājam par riskiem bērniem līdz trīs gadu vecumam. Kā tikko mazuļi ir gana lieli, lai sāktu izzināt pasauli sev apkārt vai sāktu ēst cietākus pārtikas gabaliņus, vecākiem “jāieslēdz” uzmanības “radars” tieši šim traumatismam. Ikviens, kurš kādreiz vērojis bērnu, iepazīstot pasauli sev apkārt, visticamāk, piekritīs, ka tas notiek apbrīnojami strauji un reizēm pārdroši.

“Pieaugušie neuztver visus mazos priekšmetus sev apkārt kā bīstamus, taču bērna ziņkāre aicina aptaustīt un reizēm pagaršot visu – pogas, monētas, atslēgas, galda spēļu kauliņus, magnētus vai baterijas. Pēdējie divi ierindojami īpaši bīstamo objektu kategorijā, jo, norijot bateriju, kuņģa sula izraisa reakciju, kuras rezultātā izdalās kodīga ķīmiska viela. Tā rada gremošanas trakta gļotādas un dziļāko audu ķīmisku apdegumu un var izraisīt arī vispārēju organisma saindēšanos, pat nāvi,” skaidro Alla Silova, Bērnu slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste.

Savukārt magnēti, it sevišķi, ja norīti vairāki, kustoties pa zarnu traktu, var savstarpēji pievilkties un izraisīt zarnu plīsumu jeb perforāciju. Tad nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās un, iespējams, bērns jutīs sekas visa mūža garumā.

Ar svešķermeņiem visbiežāk aizrijas pirmsskolas vecuma bērni, tā saucamie rāpotāji. Viņiem svešķermeņu norīšana un aizrīšanās ir visaktuālākā veselības problēma. Visbiežāk tas notiek mājas apstākļos, līdz ar to vecākiem mājoklis jāpārskata no bērna skatpunkta, patiešām, rāpojot uz ceļiem – kuras ir tās vietas, kuras mazs bērns var aizsniegt, kur atrodas soma un kas tajā iekšā – mazi priekšmeti, īpaši baterijas, magnēti, spēļu klucīši, pērlītes. Tas viss nonāk ne tikai vēderā, bet arī degunos un ausīs – ja šie priekšmeti nokļūst dziļāk, vecākiem pašiem ir grūti tos izņemt. Viņiem šķiet, ka ir sākušās iesnas un tā tiek ārstētas iesnas, līdz pērlīte vai cits objekts ir ieaudzis audos. Ja neatpazīst aizrīšanās simptomus, priekšmets, piemēram, monēta var vairākus mēnešus palikt arī barības vadā un ieaugt audos – lai to izņemtu, nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Tādēļ Alla Silova no sirds iesaka ņemt talkā Eiropas Sociālā fonda kampaņas “Pārvērt pārdrošību par drošību!” ietvaros tapušo instrukciju jaunajiem vecākiem un iziet visas telpas, atrodot potenciālās riska zonas savās mājās vai pie vecvecākiem. Izrāpojot māju, var pamanīt dažādus sīkumus, kas ir zem gultas vai dīvāna un ko pieaugušais citādi nemaz nevar ieraudzīt. Kad ģimenē parādās mazāks bērns, arī vecākie brāļi un māsas jābrīdina savas lietas pārlikt augstāk vai spēlēties citā istabā.

Bērnu traumatisms ir visu atbildība

Atbildība jāuzņemas ne tikai ģimenei. Arī bērnudārza audzinātājiem jāskaidro bērniem drošības pasākumi un uzvedība – ēdot nedrīkst skriet, pļāpāt, smieties, lēkāt, dziedāt. Jau fizioloģiski ir noteikts, ka nevar vienlaikus veikt elpošanas un rīšanas kustības. Ēšana un citu darbību veikšana var būt viens no aizrīšanās iemesliem.

Zīdaiņa vecumā būtiska ir pareiza rotaļlietu izvēle – pašdarinātas un attīstošas rotaļlietas ir skaistas, tomēr jāizpēta, vai tās ir drošas, no kā tās ir izgatavotas. Dažādas piešūtas podziņas un elementi motorikas attīstībai var būt viegli noplēšami vai nokožami – reizēm mazie pirkstiņi darbojas ar neticamu spēku. Lai cik skaista būtu rotaļlieta, gan dāvinātājam, gan saņēmējam primāri jāizvērtē, cik tā ir droša.

Aizrīšanās simptomi un palīdzība

Ko darīt, ja svešķermenis tomēr norīts vai ir aizdomas par to? Ja svešķermenis nonācis barības vadā, biežākie simptomi būs siekalošanās, slikta dūša, vemšana, rīšanas un barības uzņemšanas traucējumi. Ja tas ir nonācis kuņģī, var parādīties sāpes vēderā, vemšana, slikta dūša, taču mēdz būt situācijas, kad simptomi būs mazizteikti, vai to nebūs vispār. Lielāks priekšmets, īpaši baterijas, var iesprūst (barības vadā) un izraisīt gļotādas bojājumus.

Parasti bērni sabīstas un nestāsta, ka kaut ko iebāzuši degunā vai ausī, atzīstas vien tad, kad tas sāk traucēt – bērniņš raud, aiztiek to vietu, kur svešķermenis atrodas, mēģina izvilkt. Ja vecāki paši nevar svešķermeni izņemt, labāk doties pie ārsta, lai to neiebakstītu dziļāk un nebojātu gļotādu.

Aizrijas ne tikai mazi bērni – arī pusaudži un skolas vecuma bērni nonāk slimnīcā, jo pārdrošas rīcības vai izaicinājumu dēļ norij netipiskus priekšmetus. Aizrīšanās var notikt, piemēram, ar konfektēm, popkornu vai ogām, ja bērni pamet tos gaisā un cenšas noķert ar muti. Tāpat smejoties vai runājot lielāki ēdiena gabali (piemēram, ābola vai burkāna gabali) var nonākt elpceļos. Arī konfektes ar riekstiem var radīt problēmas, ja rieksti netiek labi sakošļāti. Diemžēl gadās sniegt palīdzību arī gadījumos, kad jāizņem netipiski priekšmeti, piemēram, kad košļāti bakstāmie kociņi, tāfeles adatas, apģērba daļas, rāvējslēdzēja elementi un citi sadzīves priekšmeti.

Svešķermenim nonākot gremošanas sistēmā, tiek traucēta normāla barības uzņemšana. Lielāks, neregulāras formas svešķermenis var nosprostot zarnu un radīt zarnu bojājumus, iekaisumus vai infekcijas, traucējot gremošanas procesus. Tad vienīgā iespēja var būt operatīva terapija, ķirurģiska iejaukšanās. Smagākos gadījumos zarna jāārstē un ēdiens jāsaņem caur caurulīti. Tādēļ ēšanas laikā vienmēr jābūt vērīgiem un vispirms jākoncentrējas uz ēdiena sakošļāšanu un norīšanu, tikai pēc tam var nodoties sarunām.

Ja svešķermenis nonācis elpceļos, biežākā pazīme ir klepošana. Tad pirmais solis ir mēģināt no tā atbrīvoties, mudinot klepot. Nedrīkst liet šķidrumu bērna mutē, lai izskalotu elpceļos esošo saturu. Ja svešķermenis daļēji nosedz elpceļus, tad elpošana saglabājas, bet tā ir apgrūtināta, ir izteikta klepošana. Ja svešķermenis pilnībā nosprosto elpceļus, elpošana apstājas, notiek zilēšana un smakšana. Nekavējoties jāzvana Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam uz tālruņa numuru 113.

Rūpēšanās par bērnu drošību ir mūsu visu atbildība – ja runā par traumatismu, tad nav svešu bērnu, tādēļ kampaņas “Pārvērt pārdrošību par drošību!” mērķis ir izglītot un informēt dažāda vecuma bērnus, viņu vecākus un citus pieaugušos par drošību, biežāko traumu veidiem katrā vecumposmā, traumu gūšanas apstākļiem un profilakses pasākumiem, lai samazinātu bērnu traumatismu Latvijā.

Visi kampaņas informatīvie materiāli pieejami VM tīmekļvietnē www.esparveselibu.lv un Bērnu slimnīcas tīmekļvietnē www.bkus.lv. Kampaņas aktualitātes tiks atspoguļotas arī sociālajos tīklos.

Kampaņa tapusi pēc VM, Bērnu slimnīcas un Slimību profilakses un kontroles centra iniciatīvas un tiek īstenota Eiropas Sociālā fonda projekta “Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi” (identifikācijas Nr. 9.2.4.1/16/I/001) ietvaros.