Bērnu psihologs – palīgs, nevis soģis?

Kā atrast savu bērnu psihologu un kā viņš jums var palīdzēt? Uz šiem jautājumiem palīdzēs atbildēt klīnikas "Premium Medical" psiholoģe un psihoterapeite Inese Ruka.

Bērni, nenoliedzami, ir mūsu prieka un laimes avots. Tajā pašā laikā bērnu audzināšana ir, iespējams, viens no sarežģītākajiem mūsu dzīves uzdevumiem. Ikdienas darbs un mājas solis prasa daudz spēka, un mazā cilvēka audzināšana - vēl vairāk pacietības. Mūsdienās ir pieejama gan literatūra, gan televīzijas raidījumi un videoieraksti ar padomiem par to, kā rīkoties tipiskākajās problēmsituācijās, kurās nonākam bērna audzināšanas procesā, tomēr ja šķiet, ka ar pieejamo informāciju mums nepietiek, lai tiktu pāri kādai audzināšanas krīzei, iespējams, ir vērts griezties pēc palīdzības pie speciālista.

Pieteikties uz vizīti pie bērnu psihologa daudziem vecākiem nozīmē zināmā mērā atzīt savu sakāvi kā mātei vai tēvam. Tas nav viegli. Kā atrast savu bērnu psihologu?
Jā, nereti šis nav viegls solis. Mums šķiet, kamēr mēs kā strausi iebāžam galvu smiltīs un skaļi nerunājam par problēmu, tās nemaz nav. Protams, tās ir zināmas bailes. Pie tam, runājot par bērnu psihologu, ir jāsaprot, ka speciālists vienmēr centīsies strādāt ļoti cieši kopā ar vecākiem. Ja psihologs bērnu sastop reizi nedēļā 45 minūtes, tad vecāki bērnu satiek katru dienu. Nereti terapija būtiski izmaina arī vecāku ikdienu - tam ir jābūt gataviem.
Lai atrastu savu psihologu, ir vērts sākt ar pieejamās informācijas apskatīšanu, piemēram, internetā. Pat apskatot psihologa fotogrāfiju, veidosies pirmās sajūtas: vai es pie šī cilvēka gribētu iet, vai spētu viņam uzticēties? Šajā gadījumā pirmās sajūtas ir ļoti nozīmīgas. Savukārt, pierakstoties uz konsultāciju, vajadzētu būt gatavam, ka ar pirmo reizi var neizdoties atrast savu psihologu. Mums katram ir cilvēki, kas patīk vairāk vai mazāk. Tas ir normāli. Šajā gadījumā personīgai patikai var būt ļoti liela nozīme, jo ir jāspēj psihologam uzticēties, stāstot par ģimeni lietas, kuras mēs nereti nestāstām pat draugiem. Galvenais, kas dziedina, ir laba darba saskaņa ar psihologu.

No cik gadiem bērnu var vest pie psihologa?
Psihologs var sākt strādāt ar apmērm piecus līdz sešus gadus vecu bērnu. Šajā vecumā ir pietiekami labi attīstījusies valoda, ir nobrieduši domāšanas procesi, bērns ir psiholoģiski pietiekami pieaudzis, lai komunicētu ar svešu cilvēku. Ja šķiet, ka speciālista palīdzība nepieciešama agrākā vecumā, nevajag sēdēt mājās un gaidīt, kad bērns sasniegs piecu gadu vecumu, lai pats strādātu ar psihologu. Piemēram, arī divgadnieka problēmas vajag risināt laikus - to psihologs dara caur vecākiem. Pie psihologa nāk vecāki un runā par to, ko viņi paši var darīt konkrētajās situācijas, jo divgadnieku krīze ir pašsaprotama, tas nav mīts. Psihologs palīdz mazināt spriedzi un trauksmi pašiem vecākiem. Nereti tas ir ļoti būtiski, lai uzlabotu bērna pašsajūtu.

Kādi ir šie krīzes vecumi un biežākās problēmas ar kurām ģimenes vēršas pie psihologa?
Biežāk pirmais vecums, kad vecāki vēršas pie speciālista, ir nonākot problēmsituācijās ar četrgadniekiem. Ar mazākiem bērniem vecāki nereti paši tiek galā un pieņem viņu uzvedību daudz lielākā mērā kā normu. Lielākiem bērniem nevēlamā uzvedība ir daudz skaidrāk definējama.
Četrgadniekam jau ir pietiekami skaļa balss, viņam ir savas prasības un vecāki nereti saskaras ar savu bezspēcību, kad šķiet, ka neko vairs nevar izdarīt. Otra lieta - šis ir vecums, kad daudzās ģimenēs parādās otrs bērniņš un vecākiem sanāk vairāk uzmanības veltīt mazulim.
Tāpat četru gadu vecumā bērni ir stabili uzsākuši gaitas bērnudārzā, lielu dienas daļu viņi pavada pirmsskolas izglītības iestādē, bet vecāki - darbā. Mājās arī vecākiem gribas kādu laiku veltīt sev, finālā bērnam ir par maz vecāku uzmanības, kas rezultējas viņa uzvedībā.
Ir bērni, kuriem intensīvā bērnudārza vide ir par skaļu un par strauju – tas ir ļoti atkarīgs no bērna temperamenta. Bērns var kļūt ļoti jūtīgs.
Nereti bērns jūt vecāku problēmas, pat ja mājās nenotiek konflikti. Bērns jūt, ja ir mainījusies atmosfēra, gaisā virmo spriedze - arī uz šādām lietām bērns reaģē.
Četros gados bērniņš ir pārāk mazs, lai psihologs strādātu tikai ar viņu vienu, tāpēc vairāk strādā ar vecākiem.
Otrs būtiskais vecums ir septiņi gadi, kad ir aktuāls jautājums vai bērns jau ir gatavs skolai. Ir bērni, kuri vēl nav emocionāli tik nobrieduši, lai sāktu skolu jau sešos ar pusi gados. Skola vieš ļoti lielas pārmaiņas bērna ikdienā, rodas pavisam cits režīms un koncentrēšanās. Arvien biežāk parādās tendence, ka šīs pārmaiņas vecāki padara vēl krasākas, realizējot savas gaidas pret bērnu un uzliekot viņam par pienākumu apmeklēt vairākus ārpusklases pulciņus, neapzinoties cik daudz spēka tas prasa no bērna. Bērnam vairs nepaliek laika pašam sev un nav dzīvesprieka. Psihologs šajā gadījumā var palīdzēt saprast, cik bērns ir attīstījies emocionāli un kognitīvi, un vai viņš ir gatavs šādām slodzēm.
Vēl viens jaunums mazajam skolēnam ir veidot attiecības ar klasesbiedriem. Reizēm tā ir problēma, uzsākot skolas gaitas. Īpaši tas attiecas uz bērniem, kuri nav gājuši dārziņā un veidojuši attiecības ar citiem bērniem.
Un, protams, pusaudžu gadi. Tas ir laiks, kad mēs runājam par daudziem pusaudžiem smago pārejas vecumu. Jāteic gan, ka visbiežāk pusaudži paši tiek galā ar savām problēmām un reti kurš atzīst, ka ir nepieciešama psihologa palīdzība. Šis ir laiks, kad pie psihologa pēc palīdzības vēršas tieši vecāki.
Kopumā jāsaka, ka vairāk problēmu rodas tieši vecumposmu krīzēs jeb pārejas posmos, kuri nav tikai mīti. Pārejas posmi ir katra cilvēka attīstībā, kuriem mēs visi izejam cauri vieglāk vai smagāk.

Kā psihologs strādā ar bērnu?
Mūsu uzdevums ir veikt vispārēju psiholoģisko izpēti, izmantojot psiholoģiskās metodes, sarunas, spēles. Tad varam saprast no kurienes konkrētā problēma rodas. Ir daudzi bērni, kas ieraujas sevī, neko nestāsta uz ārpusi, īpaši pusaudžu sākuma periodā, kad vecāki vispār nesaprot, par ko ir stāsts, par ko ir jāuztraucas, tomēr trauksme ir. Psihologs var palīdzēt saprast, kas ar bērnu notiek.
Kad tiek noskaidrota pamatsituācija, ir divas iespējas – strādāt ar bērnu vai ar vecākiem. Darbā ar bērnu speciālists izmanto, piemēram, spēļu un smilšu terapiju, kura palīdz bērnam iemācīties un atpazīt emocijas, kuras viņu pārņem un kā ar tām rīkoties. Strādājot ar vecākiem, tiek pārrunāts, ko viņi var mājās darīt, lai uzlabotu situāciju.
Kas attiecas uz bērnu psiholoģiju, tad terapija gandrīz vienmēr notiek ciešā sadarbībā ar vecākiem, tas ir neizbēgami. Nevar paļauties uz to, ka psihologs atrisinās visas problēmas, ir jādarbojas līdzi.

Kādi ir bērna uzvedības indikatori, pēc kuriem var saprast, ka kaut kas tomēr nav kārtībā?
Šie indikatori var būt ļoti dažādi, jo mēs katrs uz lietām reaģējam citādāk.
Pirmkārt, tās ir krasas uzvedības maiņas. Piemēram, pavisam mierīgs bērniņš pēkšņi dārziņā vai skolā ir sakāvies. Protams, pastāv iespējamība, ka tas ir bijis tikai viens strīds par mīļo mantiņu, taču ja šādas epizodes atkārtojas, ir vērts tam pievērst uzmanību. Tāpat jāpievērš īpaša uzmanība bērnam, ja viņš kļuvis ļoti kluss, raudulīgs, viegli aizvainojams.
Izmaiņas bērna ēšanas un gulēšanas paradumos arī var signalizēt par būtiskām izmaiņām bērna emocionālajā stāvoklī.
Nereti, uzsākot bērnudārza vai skolas gaitas, bērns biežāk slimo. Viena lieta ir vīrusi un baciļi, ar kuriem tagad viņš sastopas daudz vairāk, cita – iespējams, sliktā pašsajūta ir saistīta ar bērna nevēlēšanos apmeklēt dārziņu vai konkrēto pulciņu. Tad vajadzētu noskaidrot, kāpēc tas tā ir noticis.

Ko darīt, ja vecāki jūt, ka ir nepieciešama speciālista palīdzība, bet bērns kategoriski atsakās to pieņemt?

Vecākiem ir vairāki piedāvājumi - ir pieejamas atbalsta grupas un apmācības, kā rīkoties sarežģītākās bērnu audzināšanas un krīzes situācijās. Tā ir iespēja pilnveidoties, izprast situāciju un bērnu.
Kā jau teicu, ja bērns ir pārāk maziņš, lai nāktu pie psihologa, mēs strādājam ar vecākiem. Ja bērns ir pietiekami liels, lai pateiktu, "nē, man palīdzību nevajag", bet vecākiem tomēr šķiet, ka viņi paši netiek galā, arī tad ir vērts vērsties pēc palīdzības pašiem, un tad jau risināt problēmu ģimenes iekšienē.
Speciālists, strādājot ar bērniem jebkurā vecumā, gribēs cieši sadarbosies ar vecākiem. Tas ir veiksmīgas terapijas priekšnoteikums. Vecākiem ir jābūt gataviem līdzdarboties problēmas risināšanā un uzticēties speciālistam.