Augstuma slimība ir stāvoklis, kas rodas cilvēkam strauji paceļoties lielā augstumā, un elpojamā gaisā samazinoties skābekļa parciālajam spiedienam. Kļūst grūti elpot, jo cilvēks nespēj uzņemt pietiekami daudz skābekļa. Izšķir augstuma slimību šī vārda tiešajā nozīmē un kalnu slimību, kam, neskaitot skābekļa trūkumu, būtiska loma ir arī citu faktoru klātbūtnei – fiziskam nogurumam, atdzišanai, ultravioletajam starojumam, un citiem.

Cēloņi

Gaisa spiedienu, kas iedarbojas uz cilvēku, sauc par atmosfēras spiedienu. Paceļoties lielākā augstumā, šis spiediens pazeminās, un attiecīgi ir pieejams mazāk skābekļa. Arī ikdienā ir izjūtamas atmosfēras spiediena svārstības, un strauju izmaiņu gadījumā daļai cilvēku tās var izraisīt veselības problēmas. Atrodoties lielākā augstumā, nekā pierasts, ķermenim būs vajadzīgs laiks, lai pielāgotos spiediena izmaiņām.

Līdz 3000 metru augstumam virs jūras līmeņa vesela cilvēka organisms skābekļa trūkumu tik pastiprināti neizjūt, jo pastiprinās ieelpas biežums un dziļums, paātrinās asinsrite, kā arī asinīs palielinās eritrocītu un hemoglobīna daudzums. Augstumam pieaugot, organisms vairs šādu kompensāciju nespēj nodrošināt, un iestājas skābekļa bads, kas izraisa centrālās nervu sistēmas darbības traucējumus; CNS savukārt ietekmē elpošanas, kā arī asinsrites sistēmu.

Augstumā zem 2500 metriem kalnu slimība novērojama reti. Virs 2500 metriem tā parādās 20% cilvēku, bet virs 3000 metriem – jau 40%. Jāņem vērā, ka gados vecākiem cilvēkiem augstuma slimības pazīmes var parādīties jau 1000 metru augstumā. Ja ir noteiktas slimības, piemēram, diabēts vai kāda plaušu slimība, tas ne vienmēr būs augstuma slimības priekšnoteikums; nozīme ķermeņa spējā tikt galā ar lielāku augstumu, savukārt, var būt mantotajiem gēniem.

Augstuma slimību iedala trīs dažādās smaguma pakāpēs: akūta kalnu slimība ir vieglākā forma; augstkalnu plaušu tūska ir šķidruma uzkrāšanās plaušās (dzīvībai bīstama); augstkalnu smadzeņu tūska ir vissmagākā augstuma slimības forma. Pēdējā ir dzīvībai sevišķi bīstama, un tās gadījumā nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība.

Simptomi

Augstuma slimības vispārīgi simptomi ir elpas trūkums, sirdsklauves, reibonis, galvassāpes, troksnis ausīs, pulsa paātrināšanās, muskuļu vājums, deguna asiņošana, slikta dūša, vemšana, miegainība, uzmanības samazināšanās un atmiņas pasliktināšanās, kustību koordinācijas traucējumi, apstulbums, nemotivēta rīcība, halucinācijas, laika izjūtas zudums; var būt pat īslaicīgs aklums, atsevišķu ķermeņa daļu paralīze vai vienas ķermeņa puses nejūtīgums, samaņas zaudēšana, elpošanas un sirdsdarbības izbeigšanās.

Ārstēšana

Profilaktiski saslimšanas ar augstuma (kalnu) slimības risku var novērst, pakāpeniski palielinot atrašanās augstumu – par ne vairāk kā 300 metriem dienā –, un ļaujot organismam aklimatizēties augstkalnu reģionu apstākļiem. Aklimatizāciju iespējams arī paātrināt, lietojot skābus produktus, piemēram, citronskābes un cukura maisījumu, askorbīnskābi. Pirms pacelšanās lielā augstumā ieteicams lietot vitamīnus un glikozi.

Ja vienas vai divu dienu laikā pēc pacēluma maiņas parādās galvassāpes un vismaz viens cits simptoms, kas saistīts ar augstuma slimību, jāpievērš pastiprināta uzmanība savam veselības stāvoklim. Ja simptomi kļūst smagāki, būs nepieciešama medicīniska palīdzība; lai mazinātu simptomus, nepieciešama augstuma iespējami ātra samazināšana, miers, sirds līdzekļi, stipra tēja vai kafija. Smagākos gadījumos – skābekļa aparatūra un maska, pat elpināšana. Slimnieks pēc iespējas ātrāk jānogādā pie ārsta.