Raksta autore: Kristīne Bernāte, hematoloģe

Jau pāris gadu galvenais veselības aprūpes izaicinājums visā pasaulē ir Covid-19, taču arī citas problēmas nekur nav pazudušas. Onkohematoloģija – dažādas ļaundabīgas asins saslimšanas, ko tautā vienkāršoti dēvē par asins vēzi – nav izņēmums. Diemžēl onkoloģisko asins saslimšanu diagnostikai un ārstēšanai Latvijā ļoti trūkst pietiekama finansējuma, lai varētu strādāt ja ne Eiropas, tad vismaz Baltijas līmenī. Tāpēc īpaši svarīga ir pašu pacientu atbildība pret savu veselību, profilaktiski apmeklējot ārstu vai vismaz savlaicīgi vēršoties pēc palīdzības, ja radusies kāda problēma, un nevilcinot laiku.

Slimība, kas bieži slēpjas

Pateikt, cik pacientu ar onkoloģiskām asins saslimšanām Latvijā ik gadu uzzina savu diagnozi, šobrīd nevaru – pēdējie Slimību profilakses un kontroles centra statistikas dati pieejami vien par 2017. gadu. Diemžēl ikdienas darba pieredze rāda, ka Covid-19 ir krietni pabojājis kopainu un pie ārsta vēršas daudz vairāk pacientu ar ielaistām problēmām. Kaut arī pandēmijas laikā ne brīdi neesam pārtraukuši strādāt un ir bijis pieejams arī “zaļais koridors”, primāro pacientu ar vēlīnām saslimšanas stadijām ir kļuvis vairāk, kas, visticamāk, saistīts gan ar pašu pacientu atturēšanos lieku reizi doties ārpus mājas pandēmijas apstākļos, gan mazāku ģimenes ārstu pieejamību. Taču kopumā arī savu 20 darba gadu laikā diemžēl neesmu novērojusi tendenci, ka onkohematoloģijas pacientu skaits samazinātos. 

Kaut arī visiem būtu vienkāršāk, ja eksistētu nekļūdīga formula, kā atpazīt ļaundabīgās asins saslimšanas, bieži vien tās atklāj nejauši, un īpaši simptomi pacientiem var nebūt. Lielākoties tas notiek situācijās, kad pacients vēršas pie ārsta ar kādu citu hronisku slimību vai jau akūtām komplikācijām, kas tieši vai netieši radušās no neatklātās asins saslimšanas, un tiek veiktas pilnas asinsainas analīzes. Simptomi ir tikai daļai pacientu, tie paši lielākoties ir nespecifiski un iespējami arī citu veselības problēmu gadījumos – nespēks, nogurums, svara zudums, paaugstināta ķermeņa temperatūra, asiņošana, ādas nieze, diskomforts vēderā. Tādu specifisku gadījumu, kad, piemēram, pacients būtu meklējis palīdzību, jo sūdzas par palielinātu liesu un smaguma sajūtu kreisajā paribē, es neatceros vispār. Salīdzinoši specifiska izpausme ir arī ādas nieze pēc dušas, bet arī tā raksturīga tikai vienai konkrētai slimībai hematoloģijā. 

Jāsaprot, ka onkoloģiskās asins saslimšanas ir dažādas, un katrai var būt savas izpausmju nianses. Nav tādas vienas diagnozes – asins vēzis; ir hroniskas un akūtas leikozes, limfomas, multiplā mieloma un citas retākas saslimšanas. Turklāt hematologi ārstē arī dažādas labdabīga rakstura iegūtas un iedzimtas asins saslimšanas. Tāpēc nevar nosaukt vienu simptomu kopumu, kas liecinātu, ka cilvēkam ir onkoloģiska asins saslimšana. Biežāk tādas piemeklē vecāka gadagājuma cilvēkus, taču ir arī atsevišķas formas, kas vairāk skar jaunākus pacientus.

Svarīga ne tikai ārstu, bet arī pacienta atbildība

Foto: Freepik.com/ pressfoto

Tieši grūti identificējamo simptomu dēļ asins vēža formas ne vienmēr ir viegli un ātri atklājamas, un to simptomi bieži tiek sajaukti ar citu slimību simptomiem. Tomēr, salīdzinot ar samērā nesenu pagātni, zinātne un tehnoloģijas ir būtiski attīstījušās, palīdzot līdz diagnozei nonākt ātrāk un saudzīgāk pret pacientu. Ne vienmēr ir nepieciešama limfmezgla izņemšana vai kaula smadzeņu biopsija ar šūnu morfoloģisku izvērtēšanu – histoloģiju, kas agrāk bija vienīgais diagnostikas veids. Ir slimības, kuru diagnostikai vairs nav vajadzīga histoloģiska izmeklēšana, kaut arī atsevišķos gadījumos tai joprojām ir būtiska loma. Šobrīd daudzos gadījumos to var izdarīt vienkāršāk un ātrāk, piemēram, hroniskas limfoleikozes gadījumā ar plūsmas citometriju, noņemot asins paraugu un ar speciālu aparātu – plūsmas citometru – “noķerot” slimību apliecinošus rādītājus, vai hroniskas mioleikozes gadījumā ar valsts apmaksāto molekulāro diagnostiku, kas palīdz gan 100% apstiprināt diagnozi, gan noteikt mutāciju kvantitatīvi, tādējādi to izmanto, arī novērtējot atbildes reakciju uz terapiju. Tomēr pats pirmais un galvenais potenciālo problēmu izgaismotājs ir pilna asinsaina, un šādu analīzi reizi gadā vajadzētu veikt katram, vēršoties pie sava ģimenes ārsta.

Ģimenes ārstiem ir būtiska nozīme asins saslimšanu atklāšanā. Protams, ģimenes ārstu zināšanas par hematoloģiju un pat asins analīžu interpretēšanu ir atšķirīgas, tomēr labāk pacientu lieku reizi nosūtīt pie speciālista, nekā nenosūtīt nemaz. Jāņem vērā, ka nelielām novirzēm no normas asins analīzēs var būt dažādi iemesli – grūtniecība, bakteriālas infekcijas, medikamentu ierosinātas izmaiņas, kas ir reaktīvas un, novēršot pamatproblēmu, ar laiku izzūd vai arī ģimenes ārsts pats var tās koriģēt. Vislielākais atbalsts speciālistiem ir ģimenes ārsti, kuri ļoti mērķtiecīgi nozīmē pacientiem papildu izmeklējumus, īpaši pandēmijas apstākļos, kad ārstu noslodze ir liela. 

Diemžēl nereti rodas situācijas, kad ģimenes ārsti dažu labu pacientu ierauga tikai reizi piecos gados – cilvēks mierīgi dzīvo, par veselību nesūdzas un pie ārsta neiet pat profilaktiski. Taču skaidrs, ka onkoloģiskas slimības neattīstās nedēļas laikā. Te būtu jārunā arī par pašu pacientu atbildību pret savu veselību, jo uz profilaktiskām pārbaudēm aiz rokas nevilks ne ģimenes ārsts, ne speciālists. Ir svarīgi ne tikai nedarīt sev pāri ar smēķēšanu, alkohola lietošanu,  neveselīgu ēšanu un mazkustību, bet arī sekot līdzi savam veselības stāvoklim, pirms parādījušās reālas problēmas, tajā skaitā reizi gadā vai vismaz reizi divos gados veikt pilnas asinsainas analīzi. Vienlaikus būtu valstiskā mērogā jādomā, kā veiksmīgāk varam “pieskatīt” pacientus un veikt asins analīžu skrīningu, līdzīgi kā tas ir ar vairākiem citiem izmeklējumiem. 

Onkoloģiska saslimšana ir slimība, nevis simtprocentīgs nāves spriedums

Kaut arī jebkura vēža diagnoze ir biedējoša, arī asins onkoloģija, tāpat kā citi vēža veidi, vairumā gadījumu nebūt nenozīmē nāves spriedumu. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no diagnozes un tās savlaicīgas atklāšanas. Ir pacienti, kuru ikdienā slimība faktiski neko nemaina, viņi gandrīz nekad nenonāk slimnīcā, regulāri dodas uz konsultācijām pie hematologa, saņem vai pat nesaņem terapiju un, ja nav būtisku simptomu, turpina strādāt un darīt citas ierastās lietas. Protams, ir arī tādas diagnozes, kas radikāli maina dzīvi – pacientam ir jādodas uz stacionāru un jāsaņem ķīmijterpija. Ir asins vēža formas, kurām pēc ārstēšanas seko remisija, un ir tādas, ko izārstēt nevar un kuru gadījumā pacientam vienmēr būs jāatrodas ārsta uzraudzībā ar vai bez terapijas. Jārēķinās arī ar to, ka pacientiem, kam jau ir hroniskas blakussaslimšanas (piemēram, cukura diabēts vai sirds asinsvadu saslimšanas, sevišķi tad, ja tās nav atbilstoši ārstētas, pirms pacients saslimst ar ļaundabīgu asins saslimšanu), palīdzēt ir daudz grūtāk, jo ķīmijterapijas nozīmēšana var pasliktināt citas hroniskās saslimšanas un izraisīt vairāk komplikāciju. 

Pacientiem vajadzīgas ģimenes rūpes, ārstiem un sabiedrībai kopumā – valsts atbalsts

Foto: Freepik.com/ pressfoto

Tradicionāls jautājums, ko pacienti uzdod – kas jāēd, lai kļūtu vesels. Jāteic, kā ir – ar ēšanu izārstēties nevar, bet uztura speciālista konsultācijai ir liela nozīme, jo onkohematoloģijas pacientiem ir vajadzīgs pilnvērtīgs, olbaltumvielām bagāts uzturs bez pārmērībām. Taču tas, ko nemāca augstskolā, bet esmu ne reizi vien novērojusi savā praksē, – jebkuru slimību, arī onkoloģisko, attīstības risks ir lielāks cilvēkiem, kuri dzīvo ar pastāvīgas trauksmes sajūtu un nav īsti apmierināti ar savu dzīvi. 

Vieglāk ir tiem pacientiem, kuri jūt ģimenes atbalstu. Nekad neiebilstu, ja uz konsultāciju pacientam nāk līdzi dzīvesdraugs,  bērni vai vecāki. Bieži vien vecāki cilvēki ne sevišķi labi dzird, un laikā, kad veselības aprūpes iestādēs visi uzturamies maskās, cilvēks arī nevar ārsta teikto nolasīt no lūpām. Bet ārsta rekomendācijas ir jāievēro ļoti rūpīgi, tāpēc ir svarīgi, lai kāds šim cilvēkam palīdzētu – šī nav tā slimība, kurā var palikt viens. Gluži praktiska lieta, kā līdzcilvēki var palīdzēt – ielikt zāļu kastītē rīta, pusdienu, vakara devu, lai pacients pats nepieļautu kļūdas. Un, protams, viss pārējais – aizvest uz analīzēm, atvest mājās, aprūpēt, lolot un samīļot. 

Kas attiecas uz valsts atbalstu, mums akūti nepieciešams papildu finansējums diagnostikai un ārstēšanai, lai varētu strādāt nevis kā viena no pēdējām valstīm Eiropā onkohematoloģijas jomā, bet kaut vai Baltijas līmenī, kam arī netiekam līdzi. Un jāstrādā arī pie tā, lai veicinātu pacientu izpratni par savu veselību, jo vēl arvien sastopu no veciem laikiem iegājušos attieksmi – “jūs jau, dakterīt, zināt labāk...” Ir lietas, kuras ārsts patiešām zina labāk, tāpēc ir vērts uzticēties savam ģimenes ārstam un speciālistiem un nedarīt pa savam, ja ārsts noteicis citādi. Taču ieklausīties sevī un neslēpt galvu smiltīs, ja pamanītas problēmas, bet bez kavēšanās meklēt konstruktīvu risinājumu – to gan katrs pats zina vislabāk.