Nieres un sirds - šo divu orgānu transplantāciju veic tepat pie mums, Latvijā, dodot iespēju cilvēkam dzīvot. Diemžēl pacientu rinda, kam nepieciešama kāda orgāna transplantācija, ir gara, un donoru katastrofāli trūkst.

Ietekmē krīze

Pirmā nieres transplantācija Latvijā tika veikta tālajā 1973. gada 15. aprīlī, bet gadu vēlāk tika izveidots Latvijas Transplantācijas centrs. Šo gadu laikā mūsu valstī ir veikta arī viena aknu transplantācija un bijušas vairākas aizkuņģa dziedzera pārstādīšanas operācijas. Ārsts transplantologs Jānis Jušinskis atklāj, ka aknu transplantāciju varētu veikt arī tagad, turklāt šis orgāns jaunā īpašnieka organismā iedzīvojas salīdzinoši veiksmīgāk nekā, piemēram, niere. Tomēr pagaidām aknu transplantācija nav iekļauta valsts programmā, turklāt katastrofāli trūkst arī donoru.

"Pagājušajā gadā situācija šajā jomā bija ļoti laba, jo apmēram 85 % aptaujāto tuvinieku deva atļauju sava mirušā piederīgā orgānus izmantot transplantoloģijai, lai glābtu kāda cita cilvēka dzīvību. Šogad situācija ir dramatiska. Vairāk nekā pusi jeb apmēram 60 % no visiem donoriem, par kuriem mūs informē, mēs pazaudējam dažādu iemeslu dēļ. Un viens no būtiskākajiem traucējošajiem faktoriem ir tieši radinieku aizliegums izmantot viņu mirušā piederīgā orgānus transplantācijai," atklāja Jānis Jušinskis.

Ārsts novērojis, ka parasti cilvēku attieksme pret orgānu transplantoloģiju mainās brīdī, kad publiskajā telpā izskan kāda negatīva informācija saistībā orgānu ziedošanu vai medicīnu kopumā, par sociālo apdrošināšanu un tamlīdzīgām lietām. "To pierāda 2008. un 2009. gads, kad valstī bija krīze, sabruka medicīnas sistēma, cilvēki nezināja, kā izdzīvot, un brauca prom. Pašlaik ir ļoti līdzīga situācija," norāda dakteris.

Gadā 60-70 nieru transplantācijas

Esošā krīze gan nemazina pacientu rindu, kuri gaida savu laimīgo zvanu ar paziņojumu - ir uzradies donors, jāgatavojas operācijai! Latvijas Transplantoloģijas centrā ir izveidots tā sauktais gaidīšanas saraksts, kurā ir iekļauti tie pacienti, kam akūti nepieciešama nieres transplantācijas operācija. Vidēji tie ir ap 100-120 cilvēkiem gadā (40-50 cilvēku saraksts, kuru atjauno ik pēc trīs mēnešiem), un gadā šāda operācija tiek veikta 60-70 pacientiem. Tomēr, kā norāda Jānis Jušinskis, Latvijā ir vairāk nekā 600 pacientu, kuri dzīvo, pateicoties nieru aizstājterapijai jeb dialīzei: "Teorētiski viņus visus var ieskaitīt kā potenciālos recipientus."

Protams, pats orgāns vēl nenozīmē, ka tas tiešām kādam no rindā gaidītājiem derēs, jo ir nepieciešama imunoloģiska saderība. Tas arī ir iemesls, kamdēļ daļa orgānu tiek sūtīti uz citām valstīm, lai gan tajā pašā laikā mūsu pacientiem to pietrūkst. Nav saderības!

Tas pats ir sakāms par sirds transplantācijas operācijām, turklāt par valsts naudu Latvijā ir atļauts veikt tikai divas operācijas gadā. "Protams, pacients var segt izmaksas pats, taču tā ir dārga ārstēšana, turklāt pēc tam viņam ir jānodrošina imūnsupresijas terapija visas turpmākās dzīves laikā," saka dakteris un piebilst, ka pašlaik Latvija vairāk uzskatāma par recipientu, nevis donoru valsti: "Mūsu pacienti dodas uz ārvalstu klīnikām un stājas rindā tur, lai iegūtu nepieciešamo aknu vai plaušu transplantāciju. Runājot par sirds operācijām, ja būtu atļauts veikt vismaz piecas transplantācijas gadā… Lai gan uzskatu, ka transplantācijas jomā nedrīkstētu būt ierobežojumu. Vajadzētu izmantot katru pieejamo donora orgānu, jo var veidoties situācija, ka vienā gadā tādu ir desmit, bet otrā - neviena."

Vecumam nav nozīmes

Informāciju par donoriem Latvijas Transplantoloģijas centra speciālisti parasti saņem no intensīvās terapijas nodaļām. "Diemžēl arī informācijas apmaiņas jomā ir problēmas. Visas iesaistītās struktūras - Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, arī slimnīcas - varētu strādāt aktīvāk un laicīgi paziņot mums, ka ir pacients, kurš, iespējams, tomēr neizdzīvos, taču viņš varētu būt potenciālais donors. Pašlaik šādā aspektā netiek veikts nekāds darbs. Par laimi, pēdējos gados mums ir reģionālie koordinatori, citādi strādājam tikai uz entuziasma pamata. Bet strādāt ar donoriem - tas ir smags darbs," uzsver Jānis Jušinskis.

Kad ir apzināts potenciālais donors, seko virkne dažādu izmeklējumu. Šajā jomā donora vecumam nav īpašas nozīmes. Pasaulē ir reģistrēti pat 90 gadus veci donori, savukārt Latvijā vecākajam orgānu ziedotājam ir bijuši 75 gadi. "Sirdi, protams, var izmantot no gados jauna donora, taču nieru transplantācijā gan nav vecuma ierobežojuma. Izvērtējam, kāds ir donora vispārējais veselības stāvoklis, nāves iemesls. Ja cilvēks ir nomiris kādas slimības dēļ, tas nozīmē, ka uz visu organismu ir bijusi kāda negatīva ietekme. To ņemam vērā, un tālāk jau seko virkne dažādu analīžu. Ja donoram ir bijusi kāda saslimšana un pastāv risks, ka to var pārmantot recipients, šādus orgānus neizmantojam transplantācijai. Piemēram, AIDS, C vai B hepatīts... Savukārt, ja cilvēkam dzīves laikā ir bijis vēzis, viņš ir izārstēts un nodzīvojis līdz sirmam vecumam, tik un tā mums ir jāņem vērā, ka pastāv zināms risks, tāpēc, pirms pārstādām šāda donora orgānu, par to ir jābrīdina recipients," uzskaita dakteris.

Citu informāciju, kas atklātu donora personību, cilvēks nevar uzzināt, jo to aizliedz likums. Taču ir iespējams uzzināt sava donora vecumu, dzimumu.

Svarīgais ieraksts iedzīvotāju reģistrā

Kad orgāns ir pārstādīts un veiksmīgi iedzīvojies jaunā īpašnieka organismā, tie ir svētki gan pacientam, gan ārstam. Jo ceļš līdz veiksmīgam rezultātam ir bijis garš un grambains. Jānis Jušinskis uzsver, ka sarežģīto procesu varētu atvieglot pats orgānu donors.

Latvijā joprojām pastāv likums, ka aizgājēja pēdējā griba ir neapstrīdama. "Jebkurš cilvēks iedzīvotāju reģistrā var veikt ierakstu, ka viņš pēc savas nāves vēlas vai nevēlas kļūt par orgānu donoru. Latvijā pastāv piekrišanas prezumpcija - ja nav reģistrēts atteikums un ja pirms orgānu izņemšanas operācijas radinieki nav rakstveidā informējuši, ka viņu piederīgais ir bijis pret, tad tas nozīmē, ka ir atļauts izmantot mirušā cilvēka orgānus transplantācijai.

"Protams, neatkarīgi no pastāvošā likuma mēs bieži runājam ar piederīgajiem, lai gan tas ir laikietilpīgs process. Tā kā telefoniski šos jautājumus nedrīkst risināt, mēs zaudējam daudz laika," norāda Jānis Jušinskis.

Ja donoram notikusi sirds apstāšanās, laika nav nemaz - orgāns ir jāizoperē uzreiz, pretējā gadījumā tas tiek zaudēts. Savukārt, ja cilvēkam ir gājušas bojā smadzenes, sirdsdarbību kādu brīdi ir iespējams uzturēt mākslīgi, un situācija ir cerīgāka. Piemēram, jauna cilvēka sirdsdarbību reizēm var uzturēt līdz pat dažām dienām.

Dakteris gan norāda, ka ikviena papildu stunda samazina orgāna funkcionalitāti. Tāpēc iedzīvotāju reģistrā veiktais ieraksts ir ļoti nozīmīgs. "Ja ir rakstīts, ka cilvēks piekrīt kļūt par donoru, tad pēc nāves viņa radinieki nedrīkst ietekmēt šo aizgājēja gribu. Tas darbojas tāpat kā testaments," saka Jānis Jušinskis.

Šo svarīgo ierakstu ir iespējams veikt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, aizpildot iesniegumu. Vienkārša procedūra, kas aizņem tikai dažas minūtes laika.

Bet kā ar sabiedrībā pastāvošajiem mītiem par potenciālo donoru zagšanu vai pat nonāvēšanu? "Jā, šos mītus apspriežam arī kongresos, kas veltīti orgānu ziedošanai. Viens no populārākajiem mītiem ir tāds: pamodos viesnīcā ar griezumu sānā vai vannā ar ledu un caurulīti sānā. Otrs populārākais - nolaupīts bērns, un pēc tam uzzina, ka veikta kāda orgāna transplantācija.

Teorētiski, fantāziju līmenī ir iespējamas daudzas lietas, taču transplantācija ir gana sarežģīta joma, un tā vienkārši paņemt uz ielas pirmo pretimnācēju gluži nevar. Kur ir garantija, ka šī cilvēka orgāns derēs tam otram? Otrkārt, lai veiktu orgāna transplantāciju, ir nepieciešami ļoti nopietni laboratoriski izmeklējumi. Latvijā tādus veic tikai Latvijas Transplantācijas centra laboratorijā. Turklāt, ja atceramies gadījumu Spānijā, kad gribēja nopirkt dzīvu donoru... Tas atklājās uzreiz. Ārsti tūlīt saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Orgānu ziedošanas sistēma ir attīstīta ļoti nopietnā līmenī, tāpēc jebkurš mēģinājums apiet esošo sistēmu uzreiz nāk gaismā," saka transplantologs Jānis Jušinskis.