Infektologu sagatavotās vadlīnijas ģimenes ārsti novērtē kā noderīgu algoritmu, savukārt cīņā par C hepatīta izplatības un draudu samazināšanu daudzi ģimenes ārsti būtu gatavi iesaistīties arī ārstēšanā, ja viņiem to ļautu.

Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents Ainis Dzalbs skaidro, ka novados un pagastos, kas ir tālāk no Rīgas vai no reģionu centriem, ir daudz grūtāka nokļūšana pie speciālistiem, kuri pieejami vien minētajos centros. Ģimenes ārsti, kas īsteno profilaksi un testēšanu, konsultējoties ar infektologiem, varētu iesaistīties arī medikamentozās ārstēšanas procesā, aiztaupot pacientiem rindas un pierakstus, tālākus braucienus, papildu izdevumus, kā arī atslogojot infektologus sarežģītākiem gadījumiem, taču pagaidām viņiem nav tādu pilnvaru.

Atrodoties tuvāk pacientam

“Runājot par ģimenes ārsta lomu, C hepatīta gadījumos, kā jebkurai saslimšanai, pirmkārt, tā ir agrīna diagnostika, bet vēl pirms tam – profilakse, kura vispirms ietver izglītošanu un zināšanas,” pauž ārsts, skaidrojot, ka jācenšas jau pusaudžu vecumā runāt par seksuālām attiecībām, arī par riskiem, kas saistīti ar narkomāniju.

“Mums nepieciešams veicināt sabiedrības apziņu un modrību jeb, kā to angliski dēvē, public awareness. Proti, sabiedrībai jābūt zinošai un izglītotai. Diemžēl C hepatīts Austrumeiropā ir vairāk izplatīts nekā pārējā Eiropā, līdzīgi ir ar HIV. Cilvēkiem ir jāapzinās, ka viņu pašu dzīves kvalitātei ir nepieciešams pārbaudīties uz C hepatītu, negaidot ielaistas slimības simptomus,” skaidro Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents.

“Nedomāju, ka mēs, piemēram, būtu draiskulīgāki un vairāk izplatītu seksuāli transmisīvās slimības par frančiem un spāņiem. Drīzāk problēma slēpjas zināšanu trūkumā un izpratnē par profilaksi. Tās ir lietas, ko pārrunā mājās ar bērniem, skolā ar pusaudžiem. Būtiska loma un nozīme ir veselības mācībai skolā,” uzskata A. Dzalbs.

Viņaprāt, jānotiek arī ģimenes ārstu institūcijas stiprināšanai un attīstībai. Cik un ko mēs esam gatavi jautāt ģimenes ārstam? Cik zinoši ir paši ģimenes ārsti, kuri tomēr ir pieejamākie un sasniedzamākie? Nākamais – pakalpojumu pieejamība nodot analīzes laboratorijām un laikus nokļūt uz izmeklējumiem pie speciālista, saņemt terapiju.

Patlaban ģimenes ārstu uzmanības lokā ir arī agrīna diagnostika. “Mēs varam noteikt C hepatīta vīrusa (HCV) antivielas, varam noteikt aknu rādītājus, un, protams, ja konstatējam kādas izmaiņas, tad attiecīgi mēs novirzām pacientu pie speciālista. Tad notiek aktīvā ārstēšanas fāze, un pēc tam ir jānodrošina pēcuzraudzība – reizēm visa atlikušā mūža garumā,” apraksta ģimenes ārsts.

Viņš skaidro, ka tas norit atbilstoši tam, cik lielu ļaunumu vīruss ir nodarījis, un brīdina, ka ilgstoša HCV infekcija izraisa aknu cirozi – aknu audu bojājumu un saistaudu audu ieaugšanu, traucējot aknu funkciju, kā arī vīrusa bojātās aknas pakļautas arī audzēja riskam. Ģimenes ārsta iesaiste ir iespējama visos šajos posmos – profilaksē, diagnosticēšanā, arī ārstēšanā un dinamiskajā novērošanā. Un ģimenes ārstu iesaiste varētu būt resurss, kas vēl nav izmantots pilnībā šajā jomā.

Ģimenes ārsti kā papildu resurss

Patlaban C hepatīta gadījumos ģimenes ārsts nedrīkst īstenot medikamentozo terapiju, jo viņa kompetencē nav attiecīgo medikamentu izrakstīšana. Mūsdienās tie ir moderni un kvalitatīvi medikamenti. Ja agrāk C hepatīts bija slimība mūža garumā, tad tagad vairumā gadījumu to izārstē divu trīs mēnešu laikā, un attiecīgi to nevar nodot tālāk.

“Piedalīties ārstēšanā mēs varam daļēji. Latvijā ģimenes ārsti nedrīkst nozīmēt šos medikamentus, un tie ir tikai speciālistu konsīlija kompetencē, un šo terapiju uzsāk speciālisti, taču, konsultējoties ar speciālistiem, to varētu darīt vismaz daļa ģimenes ārstu,” skaidro A. Dzalbs.

Savukārt ģimenes ārsts atrodas vistuvāk pacienta dzīvesvietai un, ja ir kādi jautājumi par terapiju vai citi jautājumi, tad, protams, ģimenes ārsti iesaistās informatīvi. Citās valstīs ir tā, ka medikamentozo terapiju var nozīmēt ģimenes ārsts, tāpēc tas vairāk ir organizatorisks jautājums, iespējams, finansējuma jautājums, uzskata A. Dzalbs.

“Ir tā saucamie pangenomiskie medikamenti, kas darbojas uz dažādiem C hepatīta tipiem. Daļa medikamentu iedarbojas tikai uz noteiktiem tipiem, un ir tādi, kas iedarbojas uz visa veida tipiem. Ja mēs izvēlamies šos pangenomiskos medikamentus, tad ārstēšana kļūst vienkāršāka un saprotamāka,” skaidro ģimenes ārsts. Viņaprāt, tas vairāk ir kompetenču jautājums un daļēji varbūt arī birokrātisks šķērslis.

Infektologu vadlīnijas kā labs algoritms

C hepatīts ir hroniska saslimšana, un hroniskās saslimšanas ģimenes ārsti aprūpē pēc līdzīga algoritma, kas attiecas uz diagnostiku, ārstēšanu un pēcuzraudzību ģimenes ārsta praksē. Tam noder infektologu sagatvotās vadlīnijas, kuras Ainis Dzalbs izvēlas dēvēt par algoritmu, jo tas ir darbību, rīcību kopums, kas ir jādara un jānodrošina.

Tam tiek sekots gan pirmreizēji nosūtot pacientu pie infektologa, gan arī tad, kad pacients atgriežas pie ģimenes ārsta ar pabeigtu C hepatīta terapiju. Tālāk ģimenes ārsti pārņem ilgtermiņa novērošanu. “Šāds algoritms ir, tas ir saprotams, izpildāms un darbojas, pirms pāris gadiem tika saskaņots arī ar ģimenes ārstiem, lai būtu realizējams visā Latvijas teritorijā, un ģimenes ārstiem patīk šāds algoritms,” uzsver ģimenes ārsts.

Kas attiecas uz pacienta lomu un rīcību, kur tiek atklāta slimība, tur pacientam arī būtu jāsaņem pamata informācija. Visbiežāk tas ir pie ģimenes ārsta, kur pacients saņem informāciju par tālākajiem soļiem. Reizēm diagnozei vajag arī papildu izmeklējumus, lai precizētu, cik slimība ir ilga un kādu postu aknām nodarījusi. Tālāk pacientus novirza pie infektologiem, kas visbiežāk ir Latvijas Infektoloģijas centrs.

A. Dzalbs uzskata, ka līdz 2030. gadam, atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas mērķim, arī Latvija spētu izskaust C hepatītu kā nopietnu draudu iedzīvotāju veselībai, un viss risināms ar finansējumu un cilvēkresursiem.

“Ne vienmēr ir izmaksu efektīvi veikt skrīningu pieaugušo vidū retām un neārstējamām kaitēm, bet primārajai veselības aprūpei būtu jākoncentrējas uz izplatītu, nopietnu un ārstējamu slimību savlaicīgu atpazīšanu. Tas sniedz būtisku ieguldījumu cilvēka un sabiedrības veselībā, tur ir vērts investēt, jo elementāri tas ir izmaksu efektīvi, un tas ir arī politiskas izšķiršanās jautājums,” pauž Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents.