Ārsts: Cilvēki vairāk zina par tehnoloģijām nekā par savu ķermeni un veselību

Raksta autors: Ainis Dzalbs, ģimenes ārsts

Statistikas dati gadu no gada rāda, ka Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis uzlabojas, tomēr ikdienas darbs ar pacientiem liek šo patiesību apšaubīt. Ja salīdzinām ar iepriekšējām paaudzēm, katra nākamā arvien vairāk cieš no tādām slimībām, kas saistītas ar apkārtējās vides kaitīgo ietekmi, piemēram, alerģiju un astmu. Tāpat palielinās sirds un asinsvadu slimību gadījumu skaits, un pavisam agrā vecumā var novērot kaites, kas skar balsta un kustību funkcijas. Šo un daudzu citu slimību cēloņi ir mūsdienu cilvēka dzīvesveids, kā arī zināšanu un izpratnes trūkums par savu ķermeni. No pieredzes var teikt, ka šobrīd kā lielo, tā mazo pacientu zināšanas par tehnoloģijām ir krietni labākas nekā par savu ķermeni un veselību, tostarp – reproduktīvo.

Jau vairākus gadus ārsta pienākumus veicu ģimenes ārsta privātpraksē laukos, kur plecu pie pleca dzīvo kā labklājīgas, tā maznodrošinātas ģimenes, kas sabiedrībai lielākoties ir "neredzamas". Daļa pacientu ir no sociālā riska ģimenēm, kurās pieaugušie nereti nav ieguvuši pat pamatskolas izglītību, ilgstoši ir bez darba, un ģimenes vienīgie ienākumi ir sociālie pabalsti. Diemžēl šādās ģimenēs īpaši spilgti var redzēt to, ka trūkst zināšanu par veselību, higiēnu un bieži vien izpratne par šiem jautājumiem krasi atšķiras no vispārpieņemtā. Šokējoši, bet ne reizi vien nācies piedzīvot gadījumus, kad bērns 4 vai 5 gadu vecumā ierodas bērnudārzā un tur pirmo reizi mūžā uzzina, ka ir jātīra zobi. Tas tikai vēlreiz apliecina, lai arī par veselību ikdienā būtu jārunā ģimenē, tā nevar bērnam sniegt zināšanas, kuru nav. Un neviens šādu tik nepieciešamo informāciju arī nav sniedzis, jo tā īsti nav nevienas iestādes vai organizācijas atbildība. Tā rezultātā lielākajai daļai bērnu jau automātiski ir atņemtas iespējas būt veseliem.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ skola ir galvenais kvalitatīvas izglītības centrs, kur jaunais cilvēks gūst gan zināšanas un prasmes, gan pirmo dzīves pieredzi un gudrību. Tomēr arī izglītības iestādēs par jautājumiem, kas skar veselību, tiek runāts maz – veselības mācības skolās sen vairs nav, skolotāji par vienu vai otru tematu runā nelabprāt Izglītības likuma tikumības grozījumu dēļ, bet ģimenes ārstiem nav piešķirta šāda izglītojošā funkcija. Tādēļ šķiet tikai loģiski, ka reālajā situācijā pacientu veselība neuzlabojas, jo no nekā nestāstīšanas nekas taču labāk kļūt nevar. Informācijas ierobežošana skolās novedusi pie tā, ka skolēni atbildes uz sev interesējošajiem jautājumiem meklē citās vietās, piemēram, internetā, kur var atrast teju visu. Diemžēl tā kā trūkst pieredzes, lai iegūto informāciju spētu kritiski izvērtēt, lielākoties tiek apgūtas aplamas vai puspatiesas zināšanas.

Bēdīgo situāciju vislabāk raksturo gadījumi, kas saistīti ar pacientu reproduktīvo veselību. Kā praktizējošs ģimenes ārsts varu teikt, ka seksuālas attiecības jau 14 gadu vecumā sociālā riska grupu jauniešu vidū visbiežāk ir norma, nevis izņēmums.  Ņemot vērā, ka zināšanas par izsargāšanos un daudziem ar seksuālo veselību saistītiem jautājumiem bērni neiegūst nedz ģimenē, nedz skolā, ik gadu manā praksē uzskaitē stājas vismaz divas nepilngadīgas grūtnieces. Savukārt 2014. gadā viena gada laikā no 19 grūtniecēm 4 bija nepilngadīgas, un jaunākā bija tikai 14 gadu veca. Kā gan mēs varam šeit runāt par ģimenes plānošanu? Lielākoties šīs meitenes sākumā pat nesaprot, kas īsti ir noticis ar viņu ķermeni un, esot aizdomās par grūtniecību, bieži vien to mēģina slēpt gan no ģimenes locekļiem, gan līdzcilvēkiem un skolas. Tā rezultātā šādas grūtnieces pie ārsta ierodas salīdzinoši vēlu, kad norit jau 16. vai pat 18. grūtniecības nedēļa. Šajā laikā jaunietēm nav ne zināšanu un pieredzes, ne izpratnes par to, kas notiek - visticamāk attiecības ar otru cilvēku jau ir izjukušas un ģimenei būs jāuzņemas rūpes par jaundzimušo.

Jāatzīst, ka lielākā daļa šo jauno grūtnieču nāk no sociālā riska grupām, kurās var novērot tādu kā "vēstures atkārtošanos" – jaunai meitenei iestājas grūtniecība, tās dēļ viņa pārtrauc mācības skolā, paliek bez izglītības, darba un secīgi turpina atražot savu vecāku likteni. Šobrīd mūsu valstī nav sistēmas, kas pārtrauktu šo nebeidzamo apli vai sniegtu iespēju no tā izkļūt. Cik naivi un vienlaikus nežēlīgi ir gribēt, lai jaunais cilvēks parūpējas par savu bērnu, ja tas vēl pats par sevi nevar parūpēties? Un kā mēs varam prasīt, lai tas iemāca otram dzīvei nepieciešamās pamatlietas, ja pats vēl neizprot visu, kas notiek tam apkārt, ieskaitot savu ķermeni?

Kā ārsts redzu, ka vienīgais risinājums šajā situācijā ir mērķtiecīgs, izglītojošs darbs ar sabiedrību. Lai Latvijas iedzīvotāju veselība uzlabotos, ir jārunā par jautājumiem, kas to skar. Nedrīkst izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā, bet, piemēram, sekss gluži kā Padomju laikos nepastāv vispār. Zināšanas un izpratne par cilvēka ķermeni, veselību ir jāmāca skolā, bet iedzīvotājiem sociālā riska grupās jānodrošina pieejama kontracepcija, lai arī šī sabiedrības daļa varētu plānot ģimenes pieaugumu. Ir jābeidz atražot sociālā riska grupas un to ir iespējams izdarīt tikai izglītojot, sniedzot zināšanas un pieredzi, kas ļautu pieņemt pārdomātus un izsvērtus lēmumus.